«Man jau būs grūti izteikt objektīvu vērtējumu, jo pats taču savulaik esmu aizstāvējis hokejistu intereses NHL Spēlētāju arodbiedrības sastāvā. Taču es centīšos!»
Labi, tad paskaidro, kur visam ir sāls. Es saprotu, ka galvenā cīņa notiek par NHL peļņas daļu. Spēlētājiem bija 57 procenti no peļņas, pēc jaunā līgas piedāvājuma to grib samazināt līdz 43 procentiem...
Tieši tā, peļņas procentus vēlas samainīt vietām. Pēc NHL piedāvājuma klubu īpašnieki no peļņas saņemtu 57, bet spēlētāji - 43 procentus. Pašos pamatprincipos situācija ir pilnīgi normāla. Darba devējs grib vairāk nopelnīt, tāda pati vēlme ir darba ņēmējam, respektīvi, spēlētājiem, un visam pa vidu vēl ir trešā puse - skatītāji un sponsori, kuri noraugās uz visu notiekošo un ir sašutuši. Problēmas sākās tajā laikā, kad tika noteikti algu griesti. Tas principā ir anomāls veidojums. Kopš algu griestu ieviešanas klubu īpašniekiem ir garantēta peļņa, kas savukārt ir pretrunā ar kapitālistiskā tirgus principiem. Esmu dzīvojis sociālismā un zinu, kā tas ir, ka var neuzņemties atbildību. Biznesā taču pastāv riska faktors. Kaut kur var nopelnīt, un kaut kur ir jārēķinās arī ar zaudējumiem.
Vai peļņas daļu vispār var strikti noteikt?
Tur jau tā lieta, ka klubu īpašnieku peļņa ir ļoti stiepts jēdziens. Viens piemērs. Klubs uzbūvē jaunu halli, un tā strādā ar zaudējumiem. Tomēr netiek ņemts vērā tas, ka parasti halles būvniecībai tiek piešķirta lielāka zemes platība, uz kuras uzbūvē vēl vairākus objektus - ofisa telpas, veikalus, no kuru darbības savukārt ir ienākumi. Klubu peļņa precīzi nav nodefinēta. Skaidrs, ka arī ienākumus no tirdzniecības hallēm nevar precīzi izkontrolēt. Grāmatveži klubos mēdz būt dažādi. Un vēl kas - lielākā daļa klubu konkurences apstākļos, skrienot pakaļ bagātākajiem klubiem, pēdējos gados ir tērējuši tuvu algu griestu maksimālajai summai gadā - no 60 līdz 65 miljoniem ASV dolāru. Tajā pašā laikā spēlētājiem nav garantijas, ka viņi visu līgumā paredzēto naudas summu saņems. Var algu nogriezt par sešiem septiņiem procentiem no kopējās summas, ja klubi strādā ar zaudējumiem.
Cik saprotu, tad ar algas griestu noteikšanu bija doma palīdzēt līgas trūcīgākajiem klubiem?
Jā, bet kāpēc spēlētājiem ir jācieš no tā, ka dažu klubu menedžeri slikti strādā? Ja, piemēram, spēlētājs slikti spēlēs, viņam pēc gada vai diviem būs problēmas saņemt labu atalgojumu. Tajā pašā laikā klubi vēlas finansiālās garantijas, lai kā arī viņi strādātu. Šādi turpinot, turīgāko klubu ienākumi, piemēram, Ņujorkas un Toronto, ar katru gadu tikai dubultosies.
Gandrīz vai jāļauj, lai, žargonā izsakoties, nabadzīgākie klubi aizietu pa burbuli...
Līga to nekad nepieļaus, jo tas būtu smags trieciens pa NHL imidžu. Arī spēļu skaits, iespējams, samazinātos, kas nav izdevīgi. Tāpēc jau arī klubi tiek pārdoti un maina savu dislokācijas vietu, lai gan viens šāds gadījums būtu ļoti pamācošs pārējiem. Klubu īpašnieki sāktu nopietnāk apdomāt savu atbildību. Tirgus apstākļos tas būtu tikai normāli, jo izdzīvo stiprākie. Tagad sanāk tā, ka līgas vadība gandrīz vai apelē pie spēlētāju sirdsapziņas, - protaties savilkt jostas, ja gribat, lai līgā paliek visas komandas. No vienas puses, komandu skaita samazināšana spēlētājiem arī būtu trieciens. Aizejot no līgas vienai komandai, samazinātos trīsdesmit darba vietu.
Kas mudina klubus parakstīt ilgtermiņa līgumus par milzīgām naudas summām?
Tikai un vienīgi iekšējā konkurence. Nabadzīgākie klubi šādi riskē, bet, no otras puses, tiem nav arī izvēles iespējas. Bagātajiem klubiem nosmeļot labākos spēlētājus, plaisa tikai vēl vairāk palielinātos.
Cik komandu ir trūcīgo pulkā?
Paredzu, ka sešām vai septiņām komandām līgā klājas diezgan smagi.
Visas pazīmes norāda uz to, ka lokauts laikam ir neizbēgams...
Gandrīz vai simtprocentīgi varu apgalvot, ka lokauts būs. Atgādināšu, kāda bija situācija 2004. gadā. Toreiz ap šo laiku jau notika intensīvas sarunas. Šoreiz sagatavošanās posms ir ievilcies vismaz par desmit dienām. Spēlētāju arodbiedrība ir gatava sadarboties uz iepriekšējiem noteikumiem, tāpēc ar priekšlikumiem ātrāk vajadzēja nākt klajā otrajai pusei. Tā vietā NHL vadītāji ir likuši skaidri noprast, ka viņi nesteidzas.
Vai tiešām vēl viena sezona var tikt pazaudēta?
Neviens nav ieinteresēts, lai tā notiktu. Tāpēc es domāju, ka sezona tomēr būs, tikai saīsinātā veidolā. Klubu īpašniekiem tas var būt pat izdevīgi, jo tā var optimizēt izdevumus. Saspiestā spēļu grafikā savu naudu viņi gan jau nopelnīs.
Kādas ir spēlētāju iespējas nepalikt bez ienākumiem?
Sliktākā situācijā ir Ziemeļamerikas spēlētāji. KHL noteiktā ārzemnieku limita dēļ viņiem nebūs iespējas pārcelties uz Krieviju, turklāt KHL klubi uz NHL spēlētāju piesaistīšanu raudzīsies ļoti piesardzīgi. Viņi negribēs riskēt, jo, lokautam beidzoties sezonas vidū, viena daļa spēlētāju komandu pametīs. Nedaudz labākā situācijā ir zviedri un somi, kuri spēļu prakses iegūšanai gan jau atradīs darbu dzimtenē.
Latvijas iedzīvotājiem, šķiet, tomēr ir grūti saprast spēlētāju nostāju. Raugi, viņi pelna tik ievērojamas summas, bet vēl ir gatavi lokautam?
Katrai medaļai ir ēnas puse. Es zinu, ka ar 100 000 un pat 200 000 dolāru lielu sezonas algu NHL spēlētāji, kuriem ir ģimenes un kuri dzīvo dārgās pilsētās, nevarētu savilkt kopā galus. NHL ir standarti, kurus nevar neievērot. Arī tāpēc, lai varētu kvalitatīvi veikt savu darbu. Ir jābūt mājai, mašīnai un vēl daudz kam, tiesa, patlaban līgā zem 500 000 jau neviens vairs nepelna. Tomēr jāņem vērā, ka vidējais spēlētāju pavadītais laiks NHL ir četri vai pieci gadi. Šajā laikā hokejistiem ir jānopelna gandrīz vai visai atlikušajai dzīvei. Un milzīgs darbs un daudzos gadījumos arī līdzekļi ir iztērēti, lai vispār tiktu līdz NHL, turklāt pastāv vairāki riski. Viens no tiem - pēc karjeras beigām invaliditāte. Es pats esmu šajā riska grupā.