Viņš runāja ļoti palēnināti,» atceras Kārļa sieva. Todien slimnīcas ārsti esot viņu mierinājuši - mēs darām, ko varam, viss būs labi. Otrajā dienā pacienta stāvoklis strauji pasliktinājās, viņš ieslīga komā, un pulksten pusvienos naktī mediķi konstatēja nāvi. Pagājis mēnesis, bet ģimenei ir neatbildēti jautājumi - vai Kārlis tiešām saņēma labāko palīdzību?
Pacienta meita tagad apsver iespēju vērsties Veselības inspekcijā, kura izvērtētu pacienta ārstēšanas kvalitāti. Viņa jautā - kādēļ ātrā palīdzība tēvu veda uz lokālo slimnīcu, kur nav insulta vienības, nevis uz aptuveni 100 kilometru attālumā esošo Vidzemes slimnīcu Valmierā, kur ir insulta vienība. «Kāpēc ved uz tuvāko, nevis uz slimnīcu, kur ir labākie speciālisti?» viņa jautā. Tāpat neesot skaidrs, vai tiešām no Gulbenes slimnīcas nevarēja pārvest pacientu uz Valmieru, ja diagnoze tik sarežģīta. Šobrīd Veselības ministrija (VM) strādā pie lokālo slimnīcu reformām, definēs, kuras turpmāk sniegs tikai pašu vienkāršāko palīdzību un kurām uzticēs plašāku profilu loku. Tas būs skaidrs pēc aptuveni pusotras nedēļas. Tiesa, paredzams, ka insults par sevi Latvijā liks manīt vēl daudz. Rīgas Austrumu slimnīcas klīnikas Gaiļezers invazīvā radioloģe Svetlana Rudņicka saka - Skandināvijā ir pētījums, ka Baltijas reģionā insulta pacientu skaita pieaugums ik gadu varētu būt 7- 8%, un prognozējams, ka insulta problēma būs līdzīgā apmērā kā sirds asinsvadu slimībām.
Nevarēja pārvest
Kārļa tuviniekiem mediķi 18. martā - nākamajā dienā pēc viņa nogādāšanas slimnīcā - stāstījuši, ka pacients neesot pārvedams, stāvoklis ļoti smags. Viņam galvā bija konstatēts asinsvada nosprostojums, galvas smadzeņu stumbra infarkts. Par to jau bija bažas pirmajā dienā, liecina izraksts no slimības vēstures. Pirmajā dienā arī veica datortomogrāfiju. «Mēs paši jūtamies vainīgi, ka neveicām «paralēlo ārstēšanu» - nebijām uzstājīgāki sarunās ar ārstiem,» saka Kārļa meita.
Gulbenes slimnīcas vadītāja Mudīte Jaceviča saka: daudzos gadījumos insulta pacienti nav pārvedami. Pacients uzturējās intensīvās terapijas nodaļā, stāvoklis bijis smags. Pēc viņas domām, mediķi darījuši visu nepieciešamo. «Es trīs gadus [ar Veselības ministrijas iestādi] cīnos par insulta vienību, man visu laiku atrunājas, ka nav naudas,» viņa piebilst. Ja slimnīcā būtu šāda vienība, tad, viņasprāt, pacientu tuviniekiem nebūtu šaubu. Latvijā ir sešas insulta vienības - divas Rīgā, četras reģionos.
Pēc Dienas intereses par Gulbenes gadījumu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) izvērtējis savas brigādes darbu. NMPD pārstāve Ilze Bukše saka: «Analizējot to, kas ir mūsu rīcībā, brigādes darbā nav konstatēti pārkāpumi.» Brigādes mediķi pacientu nogādājuši tuvākajā neatliekamās palīdzības slimnīcā - Gulbenes slimnīcā neirologa konsultācijai un izmeklējuma veikšanai ar aizdomām par neprecizētu insultu.
Ne vienmēr var noteikt
NMPD Medicīniskās kvalifikācijas un mācību centra vadītāja, reanimācijas brigādes ārste Dzintra Jakubaņeca uzsver, ka ir divu dažādu veidu insulti - viens, kad asinsvadu galvas smadzenēs nosprosto trombs, otrs - kad asinsvads plīst un veidojas asinsizplūdums smadzenēs. Tikai pirmajā gadījumā var palīdzēt insulta vienība, kur veic specifisku ārstēšanu - nosprostotā asinsvada atbrīvošanu, lai atjaunotos asinsplūsma. Tad veic trombolīzi. Tā jāveic četrarpus stundu laikā kopš simptomu parādīšanās brīža.
Simptomi abu insultu veidu gadījumos ir līdzīgi - pēkšņi rodas sejas muskuļu parēze, piemēram, noslīd mutes kaktiņš vai vaigs, rodas runas traucējumi, neklausa roka vai kāja. Taču NMPD mediķiem pateikt, kurš no šiem insulta veidiem ir konkrētam pacientam, pirmsslimnīcas etapā nav iespējams, saka Dz. Jakubaņeca. Tas jānoskaidro slimnīcai, uz kuru NMPD nogādā pacientu. Par to, uz kādu slimnīcu pacientu ved, NMPD priekšnieks Armands Ploriņš saka: «Kritērijs ir tāds - ja ir skaidrs, ka tas ir insults, un ja ir skaidrs laiks, kad tas noticis - līdz trim stundām nogādājam pacientu slimnīcā, kur ir insulta vienība. Neskaidrajos gadījumos nogādājam pacientu tur, kur ir datortomogrāfija. Uz lokālo slimnīcu.»