Hānbergs smej: «Te mana ģimene pilnā sastāvā. Mēs abi divi.» Melns kaķis mājās, tad jau rakstnieks nav māņticīgs? Savā nesteidzīgajā manierē Ēriks stāsta: «Mana mamma teica - dēls, nekad nevajag noliegt to, ko mēs nezinām. Tāpēc es vienmēr izturos ar cieņu pret netveramībām, bet pats esmu rezervēts pret visu. Turklāt Tintis nav melns, viņam ir balts tauriņš pakaklē.»
Kā Ļeņinam Smoļnijā
Rakstnieks stāsta, kā ticis pie melnīša: «Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas meitenes Andra, Ieva, Iveta un Zeltīte pirms četriem gadiem man zvanīja, ka pieklīdis mazs kaķītis, vai es to negribot. Lauku zēns būdams, mūždien esmu bijis pret mājkustoņu turēšanu pilsētā. Kad vēl dzīvoju Melnsila ielā, skatījos, kā aktieris Juris Lejaskalns no rīta miegodamies savu sunīti vazāja pa pagalmu. Nu, trakums! Pabrīnījos, ka pēc liktenīgā zvana sāku domāt - varbūt pārkāpt saviem principiem? Līdz tam biju viens un brīvs, ne man darba attiecības, ne atbildība par kādu, un pēkšņi - ir!» Pie sava vārda kaķis ticis vienkārši: «Rakstu tikai ar plūstošo pildspalvu, tādu kā melnu flomāsteriņu. Tāpēc viņam vārds Tintis, bet solīdam kaķim jābūt arī uzvārdam. Tā man ir Tintis Tinte.»
Kad dzīvnieks nonāk pie sava cilvēka, viņi sader viens ar otru kā cimds ar roku, kā Hānbergs ar Tinti: «Mums ir savstarpēja saprašanās, jauka divsavienība. Taisni brīnos, sākumā šķita - vai man to vajadzēja? Pēc rakstura Tintis nav bļaustīgs, ir tīrīgs, uzvedīgs. Apkārt neklenderē. Uzskatu - ja istabas kaķis, tad nav ko meklēt ārpus dzīvokļa.» Vai materiālā ziņā melnītis skādi nav nodarījis? «Tintim viss atļauts. Es pie mantas neturos. Taču zaudējumos varu ierakstīt tikai trīs vāzes. Nagus Tintis asina tikai uz viena atzveltnes krēsla. Kad tas būs sadīrāts, es pasūtīšu mīkstajām mēbelēm pārvalkus, kādi bija Ļeņinam Smoļnijā.»
Neizņēma patentu
Parasti rakstnieku mājdzīvnieki tiek iemūžināti viņu literārajos darbos. Vai arī Tintis kļuvis par prototipu kādam tēlam? Ēriks rāda pirms trim gadiem iznākušo savu labāko stāstu izlases vāku - Tintis lepni pozē blakus savam populārajam saimniekam: «Stāstos Tintis nav iemūžināts, taču mūsu attiecības ir radošas. Tikko apsēžos te pie darba galda, viņš ir klāt. Kādreiz baramies, jo Tintis ar savu laisko uzvedību sajauc manu pedantisko kārtību. Cilvēciskās attiecības risinām vakaros ap Panorāmas laiku. Tad Tintis man ilgi un sirsnīgi skatās acīs un, pa brīdim ieņaudoties, daudz ko pastāsta. Esmu drusciņ apguvis kaķu valodu, pilnībā to neiemācās neviens cilvēks.» Ēriks Hānbergs smej, ka gultā Tintis vakarā parasti iekārtojoties kājgalī, pie galvas neguļ, jo «es šausmīgi krācu. Tas ir kaut kas briesmīgs».
Rakstnieka dzīvoklī ir daudz zaļo istabas augu. Ievēroju, ka visos puķu podos sadurti tādi kā zobu bakstāmie iesmiņi, tikai lielāki. Ēriks atklāj iesmiņu īsto sūtību. Tintis reiz pilnībā noplosījis žurnālistes Dainas Bruņinieces dāvināto augu, un Ēriks izgudrojis, ka zemē jāiedur iesmiņi - lai Tintis neraktu zemi un nekakātu tajā: «Žēl, ka toreiz neizņēmu patentu. Tagad jau vairākiem esmu ieteicis šo paņēmienu. Rezultāts ar garantiju, tikai Imants Skrastiņš uzskata, ka es esot nežēlīgs, sak, Tintis dibentiņu saduršot.» Jāatzīst, ka Hānberga dzīvoklī, kur interjerā dominē koks, iesmi izskatās oriģināli. Ar rakstnieka atļauju daru zināmu šo derīgo padomu visiem kaķu cienītājiem.
Cirka mākslinieks
Stāsts par rakstnieku un viņa kaķi nebūtu pilnīgs, ja neatklātu lasītājiem Ērika mājlopiņa talanta šķautnes. Reiz Hānbergs pamanījis, ka Tinti magnetizē kokteļsalmiņi: «Uzspraudu salmiņu pie griestu sijas. Caps, un tas Tintim ķepās! Viņš lec augšā kā pēc medījuma - zibenīgi veikli! Mēģināju salmiņu stiprināt arvien augstāk, bet ne pārāk augstu, lai Tintim ir gandarījums, ka var, nevis nevar to sasniegt. Tagad, jo vairāk šim trikam skatītāju, jo Tintis labprātāk strādā un saņem vētrainus aplausus. Tikko atnāk ciemiņi un es ņemu salmiņu, Tintis zina, ka būs darbs. Malacis, puika!» Uz ciemiņu jautājumu, kā runcis apguva šo cirka numuru, rakstniekam esot divi atbildes varianti: «Kad stāstu īso, ka Tintis pats apguva numuru, izklausās vienkāršoti. Tad labāk skaidroju, ka četrus gadus, ik dienu vairākas stundas trenējoties, ļoti pacietīgi un pamazām esam tik tālu tikuši. Otrais variants ir intriģējošāks un visiem patīk.»
Man savukārt patīk Ērika Hānberga un viņa kaķa attiecības. Tajās nav ne mīļvārdiņu, ne uci-uci, ne bučas, ne mīļošanās. Savā nesteidzīgajā manierē viņi vada īstiem vīriem atbilstošu dzīvi.