Pārliecinoši ar 66% balsu par un tieši uz pusi mazāk - 33% pret - tā Balkānu valsts Horvātijas pilsoņi nobalsojuši referendumā par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, kas šķiet pat nedaudz pārsteidzoši tādam laikam, kad ne vienai vien Savienības valstij nākas risināt nopietnas ekonomiskās problēmas. Taisnības labad jāatzīst, ka ceļš uz ES Zagrebai bijis ilgāks, nekā horvāti to patiesībā pelnījuši, kaut vai salīdzinot ar citiem kaimiņiem reģionā, piemēram, Rumāniju un Bulgāriju. Kavēšanās iemeslus diktējis gan starptautiskais politiskais spiediens, gan arī Savienības finansiālās iespējas. Visticamāk, ES tagad ir vajadzīgs laiks atpūtai, jo paplašināšanās nevar būt bezgalīga. Tas nozīmē, ka pārejām Balkānu kaimiņvalstīm nāksies turpināt reformēšanos, turklāt visai modrā uzraudzībā, atrodoties pacietīgā gaidīšanas režīmā.
Spriežot pēc nelielā referenduma dalībnieku skaita, tikai 44% no balsstiesīgajiem 4,5 miljoniem Horvātijas iedzīvotāju aizgājuši paust savu gribu, pārējiem nav bijis īsti skaidrs, ko sagaidīt no pievienošanās, bet ko gluži pretēji - palikšanas ārpus ES kolektīva gadījumā. Jādomā, ka divām trešdaļām dalībai «jā» pateikušo šādi rīkoties likusi vēlēšanās atstāt piedzīvojumiem bagāto vēsturi - gan 1992.-1995. gada karu, gan nacionālisma uzviļņojumus pagātnē, sperot soli jaunā attīstības posmā. Šo noskaņojumu paudis Valsts prezidents Ivo Josipovičs, kurš uzsvēris, ka tā ir savienība ar citām demokrātiskām valstīm. Vēl interesantāk izteikusies ārlietu ministre Vesna Pusiča, kura arī atzīmējusi, ka valsts atstājot aiz sevis politisko nestabilitāti un tagad viss esot atkarīgs vienīgi no horvātu pašu spējām un radošu ideju vērienīguma. Var pieņemt, ka reālajā praksē pamanītās un konsultācijās ar citām jaunām Savienības dalībvalstīm fiksētās problēmas likušas ministrei nonākt pie atzinuma, ka ES neapšaubāmi piedāvā iespējas, taču tās jāmāk izmantot, jo neviens horvātu vietā nestrādās.
Var novēlēt jaunajai Savienības dalībvalstij, kas par tādu var kļūt nākamā gada 1. jūlijā, ielāgot savu priekšgājēju kļūdas. Tas nebūs nekas jauns, bet par savām interesēm vajag cīnīties. Ieteicams paskatīties kaut vai uz Latviju - tās vieglprātīgo piekrišanu dažādiem piedāvājumiem, piemēram, par triju cukurfabriku likvidāciju. Ir pagājis nedaudz gadu, bet cukura cenas pieaugušas, un arī nopērkamā cukura kvalitāte nepavisam nav vajadzīgajā līmenī, turklāt latviešu zemnieki palikuši bez laba biznesa. Diemžēl cukurs nav vienīgā šāda «neveiksme». No Latvijas viedokļa horvātu pievienošanās ES vērtējama, kā jauna sabiedrotā ienākšana Savienībā, ar kuru var būt daudz kopīgu interešu, piemēram, kohēzijas, reģionālajā un agrārajos jautājumos.