Pieļauju, ka terora akts pret imigrantiem tradicionāli atvērtajā Zviedrijā Latvijas sabiedrībā izraisa bažas. Kā to vērtēt? Kādi secinājumi? Pirmkārt, skaidri jāapzinās, ka atsevišķu fanātiķu rīcība nevar būt iemesls vērsties pret musulmaņu kopienām Eiropā vispār - saskatot ikvienā musulmanī potenciālu teroristu vai pieprasot «viņus visus izsūtīt». Otrkārt, ir tomēr jārunā skaidra valoda. Tas ir: Eiropas mēģinājums integrēt savās tradīcijās un kultūrā islāmam piederīgos nav izdevies. Jābeidz piesegties ar frāzēm par «kultūru dialogu» utt. un Eiropā dzīvojošajiem musulmaņiem nepārprotami jāatgādina, ka viņiem ir jārespektē mītnes zemes likumi un tradīcijas. Nevar būt tā, ka mēs sākam koriģēt savu ārpolitiku, izteikšanās brīvību u. c. tikai tāpēc, ka jāatskatās pār plecu - vai tikai mūsu rīcība un uzskati neizraisa Eiropā nonākušo musulmaņu niknumu.
Šāds asimetriskums nav pieņemams: vairumā islāma zemju kristietības praktizēšana ir apgrūtināta, bīstama vai vispār neiespējama (Saūda Arābijā). Ja neskaita atsevišķas uz tūristiem orientētas zonas, eiropieši islāma zemēs respektē vietējās tradīcijas, savukārt islāms Eiropā bauda ne tikai netraucētu autonomiju, bet paģēr mūsu vērtību pieskaņošanos. Zviedrijas piemērs rāda, ka Eiropa ar savu liberālismu neko neiegūst - atsevišķi musulmaņi mūsu vidū kļūst tikai prasīgāki un neiecietīgāki.
Liberālās nometnes pretargumenti ir zināmi. Pirmkārt, islāms neesot pretrunā ar demokrātiju. Kā piemērs tiek piesaukta Turcija un Indonēzija. Tomēr šo valstu relatīvi demokrātisko raksturu nosaka tas, ka tajās musulmaņu kopienai ir spēcīgi pretsvari (armijas vai citu reliģiju formā), un neviens nevar pateikt, cik demokrātiskas šīs valstis būtu, ja musulmaņiem tajās būtu brīva vaļa. Otrkārt, tiek piesaukti savstarpēji bagātinošie kultūras sakari starp kristīgo un islāma pasauli vēsturē. Neviens jau nenoliedz, ka bez kristīgās un islāma kultūras mijiedarbības filozofijā, medicīnā, astronomijā, arhitektūrā un mākslā, teiksim, mūsdienu Spānija vai Balkāni nebūtu tik valdzinoši. Tomēr jautājums ir: vai mūsdienu islāmā prevalē tā iecietīgākais vai konservatīvākais virziens? Viss liecina, ka tomēr pēdējais (ja neskaita nelielas sūfiju un alavītu «saliņas»).
Eiropieši paši ir nosprauduši robežas savai iecietībai un aktīvi vēršas pret naida kurinātājiem (vienalga, antisemītiem vai totalitārām kristiešu sektām). Tad kādēļ mūsu zemēs dzīvojošie musulmaņi ir izņēmums? Eiropas musulmaņu kopienu līderiem ir skaidri un gaiši jāpasaka: vai nu jūs izmantojiet savu autoritāti un izskaidrojiet ticības brāļiem nepieciešamību respektēt mītnes zemi, vai arī jūs nevarēsit rēķināties ar tādu pretimnākšanu.