Latvijā ir nelāgs niķis: žēloties par jaunu ideju trūkumu politikā, bet vienlaikus ārkārtīgi skeptiski izturēties pret jaunām iniciatīvām, meklējot to pieteicēju slēptos, īstos nolūkus un a apriori pieņemot, ka labi tie nevar būt. Ar šo reakciju, šķiet, saskāries ekspremjers Repše un viņa domubiedri, paziņojot par jaunu organizāciju (kas vēlāk pārtaptu, iespējams, partijā). Ņemot vērā, ka iniciatīvas grupu veido cilvēki ar krāšņu un raibu pagātni, īdzīgo attieksmi var saprast, tomēr ir vērts grupas pirmos publiskos vēstījumus pavērtēt mierīgi un pragmatiski.
Uzreiz gan jāteic, ka tēze «vairāk jārunā par ekonomiku, attīstību, nevis cilvēkus šķeļošām tēmām» nav nekas jauns. Šo prātīgā saimnieka tēlu ir ekspluatējuši gan Lembergs un Šlesers, gan zināmā posmā Saskaņas centrs. Tomēr pieņemsim, ka tēzes līdzšinējais ne visai veiksmīgais izpildījums neatceļ pašas tēzes jēdzīgumu. Labi, runāsim par ekonomiku.
Tomēr arī ekonomikas jautājumos jaunpieteiktā diskusiju platforma neko jaunu - vismaz, ja vadāmies pēc Jaunupa paustā, - nepiesaka. «Vietējā kapitāla aizsardzība.» Kā izplūdis sauklis tas pārceļo no vienas partijas programmas uz otru jau gadiem ilgi. Savukārt, ja runā par konkrētākām formām, tad tās ir izskanējušas un, cik noprotams, ja būs finansējums, tiks īstenotas. Piemēram, lētāki kredītresursi Latvijas lauksaimniekiem zemes platību iegādei. Ir runāts arī par nepieciešamību nebaidīties no Briseles un iekļaut valsts un pašvaldību iepirkumu specifikācijās nosacījumus, kas kaut ne atklāti, bet reāli atbalstītu vietējos piegādātājus (piemēram, lai nav tā, ka Latvijas tekstiluzņēmumi apģērbj citu valstu drošībniekus, bet pašu zemē pie pasūtījumiem nez kādēļ netiek). Tātad šo bloku tad nu vajadzētu saņemties un realizēt. Kas vēl? Ierobežot citu valstu būvnieku rosību mūsu tirgū? Jā, bet vai tādā gadījumā mūsējie var apņemties neuzskrūvēt cenas? Mazināt skandināvu banku spiedienu uz vietējiem uzņēmumiem? Iespējams, tā ir tēma, bet vai mūsu bāleliņi paši vienmēr ir bijuši bez grēka? Radīt šķēršļus vietējo uzņēmumu pārpirkšanai? Vai dieviņ! Mūsējie jau paši gluži labprāt pārdodas...
Līdzīgi ar otru tēzi - par nepieciešamību valstij aktīvāk iesaistīties ekonomikas stimulēšanā. Ja ar to saprotam nodokļu politikas reformu un birokrātisko procedūru vienkāršošanu, tad par šādu stimulēšanu ir vērts diskutēt. Latvijā diemžēl visbiežāk ir tā, ka visbrīnišķīgākais valsts atbalsts ekonomikai ir tāds, ka valsts netraucē strādāt. Savukārt, ja runa ir par tiešām valsts investīcijām, tad skandālu uzskaitīšanai (telekomunikācijas, enerģētika, būvniecība) nepietiks vietas šajā lappusē.
Ņemot vērā, ka jaunās biedrības kodola intelektuālais potenciāls ir salīdzinoši augsts, jācer, ka nākamie vēstījumi būs interesantāki.