Tā gan nebija nekāda parasta diena. Tajā dienā arhitekti dāļāja savas profesionālās balvas. Jau pirmajās jaukās saulainās dienas minūtēs es izjutu nepieciešamību pateikt kaut ko labu! Tik traki, ka likās - ja nepateikšu, tad pārplīsīšu. Kam tad es tāds būtu vajadzīgs?
Es sāku. Centos pateikt Substances arhitektam Arnim Dimiņam, kā mani savaldzinājis viņa projektētais Dzintaru mežaparks Jūrmalā. Tik ļoti saviļņojis, ka izmantoju iespēju un arhitektūras platformā A4D nobalsoju par to divas reizes no dažādiem datoriem. Īsta saruna neiznāca. Arnis Dimiņš ir nosvērts arhitekts, bet es tai brīdī bezmaz dzirksteļoju. Pēc brīža mēģināju vēlreiz. Jau labāk.
Saviesīgajā daļā satiku Māri Gaili. Un atkal vēlējos teikt ko labu. Atzinos, ka apskaužu viņu par Zaigas Gailes projektēto brīvdienu māju Kaltenē. Pateicu to, ko parasti nesaku: es vēlētos, lai es to būtu projektējis! Un tas ir manas atzinības top līmenis - vēl augstāk tikai debesis. Skarbā jūra, industriālā vide un tai pašā brīdī neizmērojams mājīgums. Šķietami neiespējamā apvienojums vienuviet. Un vēl ēkas dizaina priekšmetu kolekcija. Kaltenē atrodama teju visa XX gadsimta dizaina hrestomātija.
Mazliet vēlāk - bārs I Love You, aiz letes - Goran Gora. Es eju un saku labo. Par to, cik spilgti atmiņā palicis viņa pirmais lielkoncerts kinoteātrī Rīga. Atliek vien aizvērt acis un es joprojām dzirdu tās dziesmas un redzu Reimonda Brigza (Raymond Briggs) The Snowman kadrus. Tas bija 2005. gada ziemassvētkos. Ārā sniga. Un sniga uz lielā baltā ekrāna. Kārtējo reizi iegādājos viņa disku. Tie vienmēr kaut kur pazūd. Laikam draugi un paziņas ar atzīst par labu. Nesteidzas atdot.
Vakarā vēru Nabaklab durvis un tur - Anete no Tramplīniem. Ne mirkli nevilcinādamies pateicu to, ko sev jau sen biju atklājis - Anete ir lieliskākā meitene ar ģitāru Latvijā. Rakstu šīs rindas un māju pilda trauslie ģitāras akordi un Anetes lipīgās rindiņas: bet skumjas, skumjas ir dumjas...
Tie, kas todien bija man blakus, varbūt centīsies visu norakstīt uz notikumu pārbagātības rēķina. Bet es zinu, ka tā nav. Diena pagājusi, nākušas citas, bet vēlme teikt labo nav mazinājusies. Tieši pretēji: es saku to aizvien biežāk. Un tas man liek justies labi. Ceru, ka arī tiem, kam to saku. Pamēģini arī tu. Pasaki kaut ko labu! Un pavēro, kas notiks.