Amerikas Savienotajās Valstīs iznākošā The New Republic aprīļa numurā būs lasāma Pola Bermana eseja, kas veltīta Rietumu politiskās elites un preses pašcenzūrai jautājumos, kas skar islāma radikāļus un musulmaņus kopumā. Publikācija ir ar nepatīkamu sajūtu lasāms uzskaitījums pēdējos gados arvien biežākiem gadījumiem, kad šajā it kā visatļautības un WikiLeaks laikmetā Rietumu sabiedriskā doma sāk cenzēt karikatūras, Mocarta operas, Brižitu Bardo un Dievs zina ko vēl, lai tikai noteiktas musulmaņu aprindas nevarētu runāt par slēpto islāmafobiju un tamlīdzīgi. Rietumu prese slavina kā mērenu islāmistu t. s. arābu pavasara rezultātā pērn pie varas Tunisijā nonākušo Rašidu Ganuči, kurš vēl nesen mīlēja izteikties par pasauli pārņemošo «Talmūda sātanisko projektu», slavināja spridzinātāju pašnāvnieku mātes kā «jaunu sievietes modeli» un tādā garā. Ja Ganuči & Co. ir «labie islāmisti», tad bail iedomāties, kas ir «sliktie»... Lai gan - tādu jau vispār nav: Rietumu varas iestādes rekomendē nelietot tādus apzīmējumus kā «musulmaņu teroristi» - neesot korekti...
Nu labi - ar šādu pašcenzūras veidu sabiedriskā doma Latvijā nesaskaras (vismaz jācer!), par spīti piederībai Rietumiem. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijā nav aktuāla pašcenzūras problēma. Viens tās veids kopīgs gan mums, gan turīgākajām valstīm - piemēram, liels reklāmdevējs žurnālista vēlmi nodarīt ko nelāgu šim masu medija klientam ātri vien samazinās. Rietumu presē, protams, ir citi mērogi un metožu izsmalcinātības līmenis, tomēr tas lietas būtību nemaina (lai cik skaļi daudzinātu savu vārda brīvību kolēģi, piemēram, Itālijā, Francijā un ASV).
Tomēr ir arī reģionāli specifisks pašcenzūras veids - nedrīkst teikt ko atzinīgu par politiķiem vai valsti kopumā. Ja žurnālists ieminas, ka partijas x ideja y nav nemaz zemē metama, tad citu partiju piekritēji ne tik daudz atrod faktoloģiski korektus pretargumentus, kas apstrīdētu minēto ideju, cik dažādās variācijās apcer žurnālista «pārdošanos» partijai x. Ja kaut ar piesardzīgu labvēlību tiek novērtēts kāds valsts varas lēmums, tad žurnālistam tiek pirmām kārtām atgādināts, ka pirms tam ir bijuši desmitiem stulbu lēmumu, attiecīgi arī konkrētais nevar nebūt stulbs... Rezultātā presei rodas pašcenzūras kārdinājums - būt opozīcijā vienmēr un visiem. Ja neskaita sportistus un daļēji t. s. radošo inteliģenci. Vai mērenākā variantā: būt hronistiem, fiksēt notikumus, bet vairīties no vērtējumiem, jo tie - kādas šausmas! - var kādreiz būt arī varai atbalstoši. Šāda pašcenzūra varbūt ir pat bīstamāka par pārprasto politkorektumu attiecībā uz islāma pasauli, jo sniedz pilsoņiem vienpusīgu skatījumu uz viņu pašu valstī notiekošo, veicina atsvešinātību un nepatiku pret valsti, kas tiek uztverta kā nevis «mēs paši», bet kaut kas ārpusējs.