Pastāsti vispirms, kā no sporta žurnālista kļuvi par basketbola kluba prezidentu!
Tad man jāsāk ar nelielu atkāpi. Daudzi tam neticēs, tomēr... Kad man bija 10 vai 12 gadu, Cēsīs jau bija sieviešu augstākās līgas basketbola komanda un cilvēks, kurš visskaļāk bļāva tribīnēs, biju es. Jūs varat pajautāt manai sporta skolotājai Priekuļu vidusskolā Daigai Sarkanei. Viņa jums pateiks, ka 13 vai 14 gadu vecumā man jau bija saraksts ar spēlētājām, kuras spēlēs manā profesionālajā komandā. Es biju pārliecināts, ka kādreiz man būs sava komanda. Interesantākais, ka divas no šī saraksta arī uzspēlēja manā komandā - Ieva Tāre un Ilze Ieviņa. 2006. gadā man ar domubiedriem, kuri palīdzēja finansiāli, radās ideja no amatieru komandas radīt profesionālu vienību. Šis posms ilga četrus gadus un noslēdzās 2010. gada maijā. Tad beidzās profesionālā kluba ēra Cēsīs. Četru gadu garumā, domāju, nebija Latvijā otras tik maza mēroga pilsētas kā Cēsis, kur vēl būtu profesionālas komandas. Pēdējos divus gadus finansiālu iemeslu dēļ esam amatieri.
Kā tas varēja būt, ka puika fanoja par dāmu basketu, nevis hokeju vai futbolu?
Tāpēc, ka Cēsīs nebija ne hokeja, ne arī futbola komandas. Pats es skolā spēlēju futbolu, bet slidojis esmu tikai divas reizes mūžā, un no hokeja spēlēšanas man nekas nesanāca. Spēlēju arī basketbolu un tenisu, bet fanoju par dāmu basketbolu.
Izvēli nenoteica arī konkurence Latvijas sportā - ar futbola vai hokeja komandu līdz Latvijas zeltam aizsniegties būtu daudz grūtāk?
Pilnīgi noteikti. Atzīšos, ka 2006. gadā es arī skatījos, kurā sporta veidā ir reālāk sasniegt labus rezultātus. Tajā laikā dāmu basketbolā Latvijā nebija nevienas profesionālas komandas, tāpēc šajā lauciņā saskatīju lielu potenciālu. Tolaik sāka veidoties Avantis/Turība ar treneri Pēteri Višņevicu. Tā komanda darbojās profesionāli, bet algas spēlētājām nemaksāja, vai arī samaksa bija ļoti simboliska. TTT bija pusprofesionāļu statusā un meklēja sev vietu, kur spēlēt. Tā bija vienīgā sezona, kad Latvijā bija trīs spēcīgas dāmu basketbola komandas.
Iespēja apspēlēt slaveno zīmolu TTT arī bija stimuls spēcīgas komandas izveidei?
Es neorientējos uz TTT apspēlēšanu. Man bija svarīgi ar savas pilsētas Cēsu komandu izcīnīt zelta medaļas.
Kā tik mazā pilsētā kā Cēsis var atrast finansējumu konkurētspējīgas komandas izveidošanai ar ārzemju spēlētāju piesaistīšanu?
Ir divi posmi. Pirmais, kad bija profesionāla komanda, otrais - pašreizējais amatieru statusā. Kad bija profesionāla komanda, man palīdzēja vairāki privātie Cēsu uzņēmumi, arī turīgi uzņēmēji, kuri bez publicitātes bija gatavi dot naudu. Patlaban komandā ir divas ārzemnieces, bet neviena no viņām nespēlē Latvijā, lai pelnītu naudu. Seilza ir šeit, lai sagatavotos WNBA treniņnometnei. Viņai Cēsīs ir arī draugi no iepriekšējām reizēm, kad šeit spēlēja. Batlerei arī ir sava veida vienošanās. Neatrodas viņa šeit, lai pelnītu.
Cik jūtami ir mainījies komandas budžets, pārtopot no profesionālas par amatieru komandu?
Vismaz 20 reižu.
Cik naudas vajag komandas uzturēšanai?
Lai spēlētu FIBA Eiropas kausos bez dārgām ārzemniecēm, bet ar vidēja līmeņa Latvijas spēlētājām, būtu nepieciešami aptuveni 250 tūkstoši latu. Ar šādu naudu pietiktu astoņu mēnešu sezonas darbam, bet uzsveru - Latvijas pirmā piecnieka spēlētāju komandā nebūtu! Ja ir vēlme sezonas beigās nopirkt spēlētājas un par kaut ko pacīnīties, vajadzēs 50 tūkstošus latu. Vidēja līmeņa Latvijas komandām budžets varētu būt 10-15 tūkstoši latu.
Zelta izcīnīšanai vajag 50 tūkstošu?
Jā, tāpēc es cilvēkus gribu iedrošināt, ka sieviešu basketbolā augsti mērķi ir reāli sasniedzami. Tas nav kā vīriešu basketbolā, kur ir VEF ar 2,5 miljoniem un savus sapņus var atlikt nākamajai dzīvei. Es būtu tikai priecīgs, ja Latvijā izveidotos četras vai piecas spēcīgas komandas, ar kurām sezonas garumā būtu interesanti spēlēt. Daudzas mūsu meitenes, kuras spēlē Itālijas, Spānijas vai Francijas otrajā līgā, būtu gatavas atgriezties Latvijā. Tad arī vairāk cilvēku ietu skatīties dāmu basketbolu. Cēsīs uz finālsērijas pirmo spēli sanāca 750 skatītāju. Kad mums bija profesionāla komanda, zāle bija pilna ar 1200 līdzjutējiem.
Cik būtu jāmaksā ārzemju spēlētājām sezonas garumā?
Amerikānietes ir vislētākās. Var sameklēt ārzemnieces, kuras ir gatavas spēlēt par 700 dolāriem mēnesī. Klāt vēl jāpierēķina nodokļi, jo viņas uz rokas grib saņemt 700 dolāru. WNBA līmeņa spēlētāja, kura, piemēram, februārī Turcijā ir sastrīdējusies ar kluba saimniekiem, bet vēl grib trīs mēnešus paildzināt sezonu, izmaksās ap 15 000 dolāru mēnesī.
Cik patlaban ir atbalstītāju Cēsu klubam?
Ir četru piecu privātpersonu loks, kas stutē komandu. Vienreiz viens samaksā par autobusu, cits savukārt par zāli vai medikamentiem.
No tavas puses turpinās jaunības sapnis, jo komandas uzturēšana taču ir vieni vienīgi izdevumi!
Tieši tā, biznesa tur nav un nebūs. Es šādā veidā pasniedzu dāvanu savai pilsētai. Ceru vismaz vienu reizi trijos gados izcīnīt čempionu titulu. Šosezon tas ir reāli, ņemot vērā TTT sastāvu. Prom ir aizbraukušas Baško un Niedola, bet pie mums ir pārnākusi Anda Eibele. Spēku samēri būtiski mainījās, jo pirmajā un otrajā aplī TTT zaudējām ar 50 punktu starpību.
Latvijas dāmu valstsvienībā Georga Dikeulaku nomainīšana pret Aigaru Neripu bija pareiza izvēle?
Manuprāt, nē. Es neuzskatu, ka Aigars Nerips ir spējīgs vadīt valstsvienību. Viņa saprašanas un inteliģences līmenis neatbilst valstsvienības galvenā trenera amatam.
Latvijā var atrast šādu speciālistu?
Ir vairāki kandidāti. Ideālākais, manuprāt, ir Gundars Vētra, ja ar Ventspils kluba vadību varētu vienoties. Latvijas Basketbola savienībai vajadzēja vairāk paspiest uz Aivaru Lembergu. Laikam nebija gribēšanas. Otrs būtu Ainars Zvirgzdiņš, ja viņš divus mēnešus turētu sevi rāmjos un neizplūstu lirikā par spēlētāju skaistumu vai meistarības līmeni. Vēl ļoti labs variants būtu Kārlis Muižnieks kā galvenais un Zvirgzdiņš kā palīgs. Šī sezona parāda, ka milzīgs potenciāls ir Ilzei Osei-Hlebovickai.
Visbeidzot, pēc 10 gadiem Cēsīs būs vismaz šāda līmeņa dāmu basketbola komanda?
Ja būs Krišjānis Kļaviņš, būs arī komanda.