Kad sastopam Pēteri viņa Lazdukalna mājās Balvu novada Tilžas pagastā, viņš nupat atgriezies no ābeļdārza, kur darbojies ap stropiem. Pētera ziņā ir dūmošana, viņš arī ir tas, kurš dravā ceļ smagās medus telpas, rāmīšus cilā. «Bišu tagad ir vairāk, bet medus šovasar nav,» teic darbīgais vīrs un paskaidro, «citugad mēs ar Veniju salikām pilnu busiņu ar medu un braucām uz Rīgu tirgoties, bet šis pavasaris bija auksts, jūnijs sauss. Valdīja austrenis, ziemelis, tie ir neražas vēji. Tik maza raža ir pirmoreiz mūsu dravošanas vēsturē, bet jācīnās. Tie, kas cīnās, tiem ir.» Tikmēr Pētera dzīvesbiedre Venija mudina stāstīt par saviļņojošiem brīžiem, kas piedzīvoti pēc projekta Latvijas lepnums. Pašam balvas ieguvējam ir gandarījums par sabiedrības novērtējumu, tomēr viņš teic: «Tas uzliek pienākumu, tagad nedrīkst nolaisties.»
Sasniegt var visu
Sešdesmit četrus gadus vecais vīrs ir neredzīgs kopš 26 gadu vecuma. Agrā jaunībā Pēteris Augstkalns mācījās Malnavas sovhoztehnikumā par elektriķi. Valsts praksē viņu nosūtīja uz Salaspils Augstsprieguma tīkliem. Kādā liktenīgā dienā apakšstacijā notika avārija - eksplodēja spriegummaiņas mērstikls un stikli sadragāja jaunā vīrieša seju. 1978. gada oktobrī P. Augskalns zaudēja redzi. Viņš nekrita nožēlā par notikušo. Pēc tam strādāja Neredzīgo biedrības mācību ražošanas uzņēmumā, sāka nodarboties ar biškopību. Tad pabeidza masāžas kursus un arī tagad strādā kā masieris. Abi ar Veniju mācījās klūgu pīšanu un, tirgojot groziņus, izbraukāja gadatirgus Latvijā un Igaunijā. Pirms diviem gadiem neredzīgais vīrs ar speciālas programmas palīdzību apguva darbu ar datoru, bet aizvadītā gada laikā apguvis pat Facebook.
Pēteris Augstkalns nedzīvo tikai mājās - abi ar Veniju brauc pa Latviju, šopavasar piedalījies arī Latvijas biškopju saietā. Venija ir tā, kura joprojām sēžas pie auto stūres. Mājas pagalmā stāv zils busiņš, Venija klusi pačukst - kādreiz esot cerējusi, ka viņus vecumdienās vadās kāds no bērniem, bet bērni ir aizņemti darbos - meita Evija Rīgā, dēls Elvis - vispirms Rēzeknē, bet jau vairākus gadus strādā Zviedrijā.
Iedvesma līdzcilvēkiem
Lazdukalna mājās laimīgākie brīži ir tad, kad sabrauc visa ģimene - meita, dēls un piecas Augstkalnu mazmeitas. Apciemojot Pēteri, sastopam gandrīz visus. Lielās mazmeitas Diāna un Elenda smejot mūk prom no bitēm, bet Venija stāsta - kad bijušas mazas, par bitēm zinājušas visu. Jaunākās mazmeitas Alma, Gerda un Nora no bitēm nemūk, Pēteris tikai nosaka - bites dzēliens ir veselīgs, arī nesen viņu pašu sadzēlušas. Vajag zināt, kad pie bitēm iet droši, kad jāuzmanās.
Mazmeita Diāna stāsta, ka pēc Latvijas lepnuma ceremonijas viņas klases audzinātāja Janīna Dzalbe Rīgas 49. vidusskolā Pēteri un Veniju Augstkalnus uzaicinājusi uz tikšanos ar 10. klasi. Diāna ar vectēvu lepojas: «Tas ir forši, ka man ir tādi vecvecāki. Man vectēvs iemācījis neatlaidību, lielas darbaspējas.»
«Tas mūs tā saviļņoja!» par tikšanos ar Diānas klasesbiedriem smaida Venija. Pēteris atceras: «Tiem 10. klases puikām - cepuri nost! Tik sirsnīgi jauni cilvēki! Par bitēm daudz runājām. Un par iedrošināšanos. Es teicu - vajag tikai nospraust mērķi un iet uz to. Tas nekas, ja uzreiz neizdodas, jo dzīvē visādi gadās. Arī paklupšanas. Bet nedrīkst apstāties. Katrs var atrast savu nodarbi, un tā ir jāmeklē.» Augstkalni aicināti arī uz tikšanos meitas Evijas darbavietā. Pēteris ir lepns: «Meitas priekšnieks mums tikšanās reizē teica - tagad viņš zinot, no kā Evijai tā lielā enerģija.» Savukārt Elvis, kurš kopā ar meitām ciemojas Lazdukalnā, saka: «Tēvs tāds darbīgs ir bijis visu mūžu, nevaru iedomāties, ka varētu citādi būt.»
Arī jūs varat!
Pēteris savās mājās soli sper droši, viņš kustas tā, ka nezinātājs pat nepateiktu, ka mājas saimnieks ir neredzīgs. Mūsdienu tehnoloģijas palīdz atvieglot dzīvi. Pēteris ar gandarījumu stāsta par saviem draugiem - pāri no Kuldīgas -, kuri, arī būdami neredzīgi, tomēr pēc Latvijas lepnuma 2015 arī iegādājušies datoru ar speciālu programmu. «Es jau viņiem teicu: «Ja es varu, arī jūs varēsiet!» Sākumā gan būs grūti. Man arī pirmajā ziemā viss juka, bet tam vajadzīgs laiks. Viņi beidzot nopirka datoru, un tagad ir Skype!» priecīgs ir Pēteris, viņš turpina, «kur braucu, kur eju, tagad visi saka: «Sveiki, sveiki, jūs redzēju televīzijā.» Facebook deva ziņu cilvēki pat no ārzemēm. Man tikai tagad, vasarā, daudz nesanāk laika sēdēt pie datora. Jādarbojas ar bitēm.»
Taujāts, vai bijis iedvesmas piemērs arī Neredzīgo biedrības cilvēkiem, Pēteris stāsta, ka Balvu filiāles sapulcēs neredzīgos viņš mudina neierauties sevī, nesēdēt mājās, bet iet sabiedrībā: «Arī neredzīgie var nodarboties ar visu ko. Pirms nedēļas mums bija gleznošanas nodarbības - neredzīgs būdams, es gleznoju pirmo reizi. Tā bija liela glezna. Rīgā būs izstāde. Gleznoju varavīksni. Es tikai prasīju, kura krāsa ir dzeltena, kura sārta. Man bija vieglāk, jo krāsas palikušas atmiņā no skolas gadiem, tad es labi gleznoju.»
Venija mudina Pēteri pastāstīt par kādu vēstuli. To pēc Latvijas lepnuma Pēterim rakstījusi Austra Vidiņa, kādreizējā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas darbiniece, un vēstulē izteikusi prieka ziņu - lai nu kas esot pelnījis Latvijas lepnuma balvu, Pēteris to tiešām ir pelnījis. Pēteris stāsta: «Pēc elektroiekārtu avārijas Salaspilī mani aizveda uz Stradiņu slimnīcu - tas bija 1970. gada 15. augustā. Slimnīcā sabiju ilgi, kādus trīs mēnešus, un tolaik vēl mazliet redzēju. Nesēdēt taču man caurām dienām palātā! Es sadraudzējos ar slimnīcas personālu un izpalīdzēju, ja bija nepieciešams, piemēram, vēstules aiznest uz arhīvu, izdarīt vēl šo un to. Palīdzēju slimnīcas darbiniecēm.» Pētera acīs saskrien asaras. Ar Austras kundzi viņš tagad sazvanās. Piezvanījuši arī tie cilvēki, kuri savulaik no Pētera pirkuši viņa pīto grozu. «Man atsūta ziņu, ka groziņš joprojām saglabājies. No 1992. gada!» aizkustinājumu neslēpj Pēteris Augstkalns, viņš ir pārliecināts, «Latvijā ir daudz cilvēku, kuri cīnās šajā dzīvē un nenolaiž rokas.»