Apkopot latviešu autoru patriotisko dzeju - gadiem briedusi iecere vai drīzāk sava veida piedāvājums tieši šim laikam?
Tāda doma bija jau vairākus gadus - gribēju saprast, vai mūsdienās dzejnieki raksta šādu dzeju. Protams, Ziedonis, Vācietis, Belševica, Zālīte, bet jaunie? XX gadsimta 60. gadus ņēmu kā tādu robežu - sākot ar Ojāru Vācieti un beidzot ar Arti Ostupu mūsdienās.
Ar rindām krājuma nosaukumā vēlējāties uzsvērt, ka dzimtenes sajūtu nav iespējams ignorēt?
Tā ir. Nosaukums - cik man ir nācies sastādīt grāmatas - atnāk pats. Kad man atsūtīja dzejoļus Edvīns Raups, es, pirmkārt, sapratu, ka šī grāmata tiešām būs, otrkārt, vienā no viņa dzejoļiem atradu šos vārdus un labu laiciņu par tiem domāju. Jo tālāk tapa grāmata, jo vairāk sapratu, ka šis ir precīzākais nosaukums. Daudz ko varam nemīlēt, daudz kas var nepatikt, bet nav izvēles - šī ir mūsu zeme.
Kā kopš XX gs. 60. gadiem līdz mūsdienām ir mainījies patriotisma diskurss?
Mainījies, bez šaubām, ir laiks. 60. gados tā izjūta politiski bija pavisam citāda, toties bija skaidra frontes līnija. Kad šī līnija sāka izplūst un tu vairs nebiji tik drošs pat par cilvēkiem, kuri šķita savējie, arī dzeja kļuva sāpīgāka, pretrunīgāka. Noteikti gribu uzsvērt, ka dzeja nekļūst vājāka - tikai citāda. Tajā var izlasīt Latvijas vēsturi - citādi ir Ziedonim, citādi ir Brūverim un Godiņam, kura dzejoļos ieskanas pat smeldzīgi sāpīga satīra. Mani ļoti gandarī tas, ka tā patiešām ir dzeja bez nevienas klišejas un neviens no dzejniekiem neko speciāli no jauna nerakstīja.
Kādas noskaņas valdīja krājuma prezentācijā Saeimā?
Drusciņ pārsteigtas bija abas puses. Tagad, kad ir strīdi par to, ko vispār tautai dod mākslinieki vai rakstnieki, gribējās aiznest šo grāmatu uz Saeimu. Savā uzrunā arī teicu, ka šajā grāmatā ir viena no vislabākajām atbildēm uz šo jautājumu. Tas ir ļoti svētīgi, jo cilvēks jau nevar aizstāvēt lietas, ar kurām viņš pats nesaskaras un nelieto. Dāvanā deputāti saņēma grāmatas un - kas mani aizkustināja - lūdza autogrāfus.