Vecolaiku «krunka»
Izstādes veidotāji - žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors Jānis Lejnieks un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone - ne vien pētījuši Modra Ģelža daiļradi, bet arī aktualizē tā sauktā padomju modernisma arhitektūras mantojuma izvērtējumu un likteni mūsdienās. Šo tēmu vērienīgi pieteica jau arhitektei Martai Staņai veltītā izstāde kim? telpās Spīķeros, kas bija sarīkota Dailes teātra 90. gadu jubilejas sakarā.
Jānis Lejnieks skaidro, ar ko Modra Ģelža vēriens atšķīrās no Staņas daiļrades. «Viņš bija konstruktīvāks, pats ne tikai visu izdomāja, bet arī uzzīmēja līdz pēdējai skrūvītei. Pabažu vasarnīcu viņš pats savām rokām uzbūvēja, arī kamīnu uzmūrēja. Tā tāda vecolaiku «krunka», ka arhitekts pats savām rokām visu dara. Viņš bija absolūts perfekcionists.
Nepatika konkursi
Viņa toreizējie kursabiedri ir pirmie, kas drīkstēja strādāt moderni. Tie ir Viktors Zilgalvis, Oļģerts Krauklis, Irēna Rubauska. Tāpat laikabiedri - Marta Staņa, Imants Jākobsons, Ivars Strautmanis, Gunārs Asaris, Ivars Bumbieris. Tomēr Ģelzis ir priekšgājējs un visādā ziņā pirmais. Viņam ir pirmais modernais interjers veikalā Mākslas grāmata (1958), pirmā māja - viņa vasarnīca Pabažos (1959). Ir projekti pirmajām saliekamajām dzelzsbetona daudzdzīvokļu mājām, tikai šīs ieceres nerealizējās, jo pēc 1959. gada, kad tā sauktos nacionālkomunistus nobīdīja no varas, šeit tomēr neattīstīja saliekamo māju būvniecību. Ieveda no Krievijas gatavu rūpnīcu, un tālāk Ģelzis šais procesos vairs nepiedalījās. Bet viņš ir izteicies, ka tieši dzīvojamo māju projektēšanai tiek pievērsts pārāk maz uzmanības, arī jau studiju procesā. Tā taču ir galvenā arhitektu maize. Ģelža uzskatus gan diezgan grūti dokumentāli pamatot, jo viņš maz rakstīja un arī nekādu epistulāro žanru nav atstājis. Tāpēc arī viņam nepatika piedalīties konkursos. Viņš mīlēja strādāt ar klientu, nevis ar kaut kādu abstraktu žūriju. Uzskatīja, ka arhitektūru nevar vērtēt matemātiski, saliekot punktus tabulās, bet var tikai intuitīvi just, kuru projektu varēs attīstīt.»
Eleganti pārbūvētā ģilde
Izstāde parāda Ģelzi kā ietekmīgu pedagogu. Lejnieks atzīst, ka Ģelzis «atstājis aiz sevis veselu plejādi labu arhitektu - Zani Kalinku, Andri Kronbergu, Zaigu Gaili… Strādājot augstskolā, viņam bija iespēja tos labākos noskatīt. Dažādu pretrunu dēļ viņš gan aizgāja no pasniedzēja darba. Pats viņš atzina sevi par organiskās arhitektūras piekritēju. Tātad nemaz nav tik funkcionāls, ir gatavs arī kādiem iracionāliem gājieniem, lai ēka iegūtu dvēseli. Tam ir tādi piemēri kā eleganti pārbūvētā ģilde, kurā viņš faktiski radīja jaunu koncertzāli vecajā struktūrā, kurā bija tirgotāju sanāksmju telpas. Arī Dzintaru koncertzāle tiem laikiem bija kaut kas unikāls visas Padomju Savienības mērogā. Mūziķi to joprojām ļoti augstu vērtē».
Izstādē būs apskatāmi pēc Ģelža projekta sākti un nepabeigti objekti, piemēram, Kristīgās akadēmijas ēka Bulduros, Gaujienas baznīcas un kultūras centra projekts un Mākslinieku savienības mājas otrās kārtas projekts. Izstādes veidotāji aicina tiem pievērst uzmanību kā nākotnes potenciālam, cerot, ka šīs kultūras celtnes kaut kad varētu atdzīvoties.
Ar Modra Ģelža darbību var iepazīties arī Jāņa Lejnieka monogrāfijā Patiesa forma. Tīrs stils: Modris Ģelzis. Arhitekts (Neputns, 2007).
Izstāde