Vienkārša, laba audzināšana
«Visi šie lielie bērzu, kļavu un skujkoku grupējumi ir manis stādīti. Sevišķi man patīk valrieksti, tiem lielas, lielas lapas - dikti skaisti,» pa dzīvokļa logu rāda Gīļa kungs. Tolaik, 1985. gadā, kad ieradies Piņķos dzīvot, Paulis Gīlis vēl nedomājis, ka pensijas gados šis skats pa logu priecēs kā gandarījums par mūžā paveikto. «Tolaik katra stādiņa atrašanās vietu ļoti uzmanīgi apdomāju. Tagad ir prieks. Te arī ir tā laime. Cilvēks jau pats savu laimi veido,» uzskata sirmais kungs. Viņš bijis «mūziķis un biologs ar ķīmiķa tiesībām». «Vadīju korus, pasniedzu ķīmijas un bioloģijas stundas. Visās skolās teica - vērtīgs kadrs, ar plašu amplitūdu.» Skolotājs ar smaidu atskatās uz savu visnotaļ sarežģīto dzīves gājumu.
Viņš audzis bez vecākiem. «Kad piedzimu, māte mani tūliņ ielika zīdaiņu namā Rīgā, Kapseļu ielā. Tur biju kopā ar zīdaiņiem, kas atrasti uz ielas. Māte strādāja bagātajiem par kalponi, kur tad ar zīdaini... Vēlāk arhīvā noskaidroju, ka esmu dzimis Jūrmalā. Pat apskatīju to ēku, kur māte strādājusi. Noskaidroju arī, kas ir mans tēvs. Māti gan pirmoreiz ieraudzīju tikai pēc kara, kad atgriezos no izsūtījuma,» stāsta Paulis Gīlis. Bērnības gaišākās atmiņas senioram saistās ar Naukšēniem - viņš audzis Naukšēnu bērnu patversmē. «Bērnībā iemīļoju to apkārtni! Šķiet, no turienes man arī ir tā aizrautība ar puķēm, apstādījumiem, apkārtnes iekopšanu. Tur bija liels dārzs, atceros, kā mums, bērniem, bija jāiet lasīt ogas, jāravē aveņu krūmi, gar ceļa malu jānogrābj lapas - cik vienkārša un laba bija audzināšana!»
Vēlāk Paulis Gīlis nonācis Adamovā, tad sācis mācīties Malnavas lauksaimniecības vidusskolā, bet no 11. klases skolas sola iesaukts vācu armijā. «Kara laikā biju sakarnieks. Tiku smagi ievainots, tuvcīņā pretinieks man cauršāva galvu,» Gīļa kungs rāda ievainojuma vietu, «kļūdījās gan par pieciem centimetriem... Par to jau pārējie leģionāri arī mani ciena - ka joprojām tik labi turos.» Taču šis nav bijis Gīļa kunga vienīgais dzīvības spēku pārbaudījums. Bija jāiztur arī izsūtījums tūlīt pēc kara. «Man laimējās, mūs aizveda uz Tulas ogļraktuvēm. Mans uzdevums bija bērt vagoniņos ogles, bet veselība bija vāja, pārlika uz virszemes darbiem. Arī tur man palika arvien sliktāk. Ievietoja palātā, kur gulēja kādi 40 latvieši. Visi, ko tur ievietoja, pa vienam apmira...» atceras leģionārs. Viņš izdzīvojis. 1948. gadā atbrīvots un uz vilciena jumta atgriezies Latvijā.
Vienmēr ir jāmācās
«Latvijā devos uz Naukšēniem! Sākumā mani pieņēma dārzniecībā par sargu,» smej Gīļa kungs, viņš turpina: «Tad mums, bijušajiem karotājiem, lika ierasties Valmieras labības sagādes punktā. Cilājām graudu maisus, dzīvojām kopmītnēs, līdz sameklējām Valmierā istabu, ko īrēt. Sapratu - ir jāmācās, nevar palikt par melnstrādnieku. Un sāku mācīties Valmieras vidusskolā, bet pa vakariem dziedāju dažādos sarīkojumos.» Paulim bijusi laba balss, viņš ticis aicināts mācīties tālāk mūzikas skolā. Bijusī operas soliste Gotharde Bergkinda bijusi Pauļa skolotāja, labākajiem pasniegt dziedāšanas stundas uz Valmieru braukusi no konservatorijas. «Viņa man ieteica - jātiek konservatorijā!» Seniors ar cieņu atceras savus pasniedzējus un atzīst - pabeidzis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, bet ceļš uz konservatorijas vokālo klasi bijis slēgts viņa biogrāfijas dēļ. Bet viņš pabeidzis Tautas konservatorijas kordiriģentu klasi, pēc tam neklātienē arī Daugalvpils pedagoģisko institūtu. «Man vienmēr bijusi tendence mācīties,» uzsver Gīļa kungs. Skolotāja darba gaitas viņš atceras ar gaišu prieku - Stopiņu pamatskolā vadījis korus, pašdarbības kolektīvus, Ulbrokā nodibinājis jauno mūziķu pulciņu, Babītes vidusskolā 90. gados atjaunojis Mazpulku organizāciju.
Konkurentu nav daudz
«Vai gribat, lai uzspēlēju?» mundri vaicā Paulis Gīlis un apsēžas pie klavierēm - skan Šūberts. Vai. pensijā esot, nav garlaicīgi? «Nē!» aši attrauc seniors. «Pensijas gados turpināju kopt skolas apkārtni, man bija savs dārziņš. Bet tagad man ir klavieres. Saviem mazbērniem, sev par prieku uzspēlēju. Reiz pirms gadiem desmit mani pamanīja svarbumbu cēlājs Viesturs Gargurnis - ievēroja panākumus peldēšanā (Gīļa kungs rāda diplomu peldēšanā kungiem 50 metru brīvajā stilā vecumā pēc 75 gadiem - red.). Viesturs mani iesaistīja svarbumbu cilāšanā un - atrada centīgu skolēnu, es ļoti cītīgi trenējos. Tas ir vesels vingrinājumu komplekss - kājām, rokām, viduklim, tad uz rīkiem. Treneris gan mani uzpasē, lai nepārpūlos, bet es jau gribētu vairāk trenēties,» lepojas Gīļa kungs.
Nu jau viņa kontā ir neskaitāmi diplomi svarbumbu celšanā. Visaugstāk vērtējamas uzvaras Minskā un Starptautiskajās svarbumbu celšanas sacensībās Arhangeļskā, vecuma grupā no 85 līdz 90 gadiem. «Kāpēc man pirmās vietas? Tāpēc, ka citi veci cilvēki nesporto! Un tā ir būtiska kļūda,» uzskata Paulis Gīlis. Arhangeļskā viņam klāt pienācis Krievijas čempions, seniors tajā pašā vecuma grupā - uzrunājis, noskaidrojis Gīļa kunga vecumu un nākamajā dienā, kad jānorit sacensībām - neieradies... Pārējie smējuši, ka nobijies. Vai tomēr nav par grūtu - 30 minūtes katrā rokā cilāt pa četriem kilogramiem? «Nē. Vai redzat, cik esmu dzīvs?!» izsaucas seniors. Redzēju gan - jau pirms sarunas, sagaidījis pie mājas parādes durvīm, Paulis Gīlis augšup uz ceturtā stāva dzīvokli mani veda, kāpdamas pa diviem pakāpieniem uzreiz.