«Kirkegors nav aktuāls, ja viss ir kārtībā. Ja tu dzīvo ļoti dziļā saskaņā ar sevi un nevēlies iziet no šī stāvokļa, neinteresējies par Kirkegoru. Viņš rada un atspoguļo iekšējas dilemmas, nemieru, sašķeltību, bažas, bailes utt. Kirkegora teksti mēģina izsist cilvēku no līdzsvara, lai cilvēks sāktu domāt par savu vietu pasaulē un arī par attiecību pašam pret sevi pasaulē,» tā intervijā laikmetīgās literatūras un filozofijas žurnālā Punctum saka LU vadošā pētniece Velga Vēvere.
Kirkegors šoreiz ienācis Nacionālajā teātrī, kur aktrise un režisore Daiga Kažociņa iestudējusi izrādi Mūžīgais komentārs No 4. Pirmizrāde - rīt, 11. martā. «Kopā ar dramaturgu Aināru Kamoliņu izvēlējāmies izcilā dāņu filozofa Sērena Kirkegora darbu Pavedēja dienasgrāmata,» lakoniski saka režisore, kurai šis ir ceturtais darbs režijā. Pagājušajā rudenī kopā ar Aināru Kamoliņu un mākslinieku Kasparu Groševu Dirty Deal Teatro tapa izrāde-izstāde Lietas, kas bija neparastas formas iestudējums. Neparastības meklējumi, iespējams, saistīti ar to, ka Daiga Kažociņa nav tikai aktrise un režisore, bet paralēli darbam teātrī absolvējusi Vēstures un filozofijas fakultāti.
Izrāde Mūžīgais komentārs No 4 ir savdabīgas mīlas stāsts par pavedināšanu un tās paliekošajām sekām. Izrādes centrā ir nejauša sarakste starp pavedēju un jaunu meiteni. Skatītājs nokļūst daudzveidīgu un nebeidzamu interpretāciju varā. Izrādes varoņi, ko atveido aktieri Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Ģirts Liuziniks un mūziķe Sniedze Prauliņa, lasot atrasto manuskriptu, mēģina gan izvairīties no garlaicības, gan arī saprast īpašu estētisko dzīvesveidu. Daiga Kažociņa iesaka pievērst uzmanību ārējam izrādes noformējumam - skatuvei un tērpiem.
«Izrādē cilvēki risina attiecības. Tā tas bija senāk, tā tas ir tagad. Telpa strādā abstrakti,» saka izrādes scenogrāfs, NRJA biroja arhitekts Ivars Veinbergs. Uzaicinājums piedalīties šajā projektā viņam sagādājis gandarījumu, jo teātrī ir iespējams ātri ieraudzīt sava darba augļus. Ar to scenogrāfija atšķiras no arhitektūras. «Man patīk vienā vakarā un naktī izdomāt ideju, bet nākamajā dienā to var jau sākt realizēt,» komentē I. Veinbergs. Ceļš līdz idejai šoreiz gan bija ilgāks. Pirmā iepazīšanās ar lugu notika jau pagājušā gada vidū, pēc tam, lasot darbu un to pārrunājot, bija tikšanās ar režisori un aktieriem reizi nedēļā. Tad katrs nāca ar savu vīziju. «Izrādē galvenais ir teksts. Darbības vide nemainās, bet ir īpaši triki, kā scenogrāfiju padarīt organisku,» saka I. Veinbergs. Izrāde notiek Nacionālā teātra Jaunajā zālē, kas daudziem skatītājiem šķiet klaustrofobiska telpa. «Šajā gadījumā tas vairāk ir pluss, jo vienā telpā sanākuši cilvēki ir spiesti runāt par problēmām aci pret aci,» komentē scenogrāfs.