Varētu piekrist, ka ir palaista garām pirmā iespēja piesaistīt ES finansējumu, tomēr kopumā ir tā, ka arī Briseles pusē nekas daudz nav pavirzījies, un situācija faktiski ir tāda pati, kāda bija pirms gadiem trim pieciem. Jo, lai gan Eiropas Komisija ir centusies projektu ielikt apolitiskos tehnokrātiskos izmaksu - ieguvumu rāmjos, turpinās diskusijas par tā atrašanās vietu - Helsinkos vai otrpus Somu līcim.
Otrs iebildums skanētu tā: vai tad tiešām baltieši nevar vienoties un katrai valstij jābūvē savs terminālis?
Redzat, ar alternatīvajiem (t. i., Latvijas plānam) projektiem ir tā: tas, ko mēs redzam pie apvāršņa, ir Klaipēda, kas, starp citu, ir nopietnāks faktors nekā minētās versijas par Somiju vai Igauniju. Tomēr arī Klaipēdai ir viena ļoti būtiska nianse - izmaksu apmērs. Ir jāsaprot, ka jebkurā šādā projektā ļoti būtiska izmaksu pozīcija ir uzglabāšanas jaudas. Un no šī viedokļa vispareizāk objektīvi ir būvēt relatīvi netālu no vietas, kur šādas uzglabāšanas iespējas jau ir. Savukārt nekā līdzvērtīga Latvijas Inčukalna krātuvēm reģionā nav. Tā mēs arī Skultes projektu pozicionējam starptautiski, t. sk. Eiropas Komisijai - kā pareizāko izvēli, ja runa ir par zemākām izmaksām un arī ātrāku attīstības termiņu.
Skultes? Savulaik bija runa arī par Rīgu.
Mūsu izpēte Rīgas gadījumā uzrāda vairākas problēmas. Pirmkārt, formāli lielāks attālums līdz Inčukalnam, bet, otrkārt, arī tas, ka izeja no Rīgas ostas ir samērā sarežģīta. Tur ir jāšķērso gan apdzīvotās vietas, gan aizsargājamas dabas teritorijas, dažādi normatīvie ierobežojumi utt.
Es tomēr gribētu saprast jautājumu par pazaudēto vai nepazaudēto ES līdzfinansējumu. Tātad principā nav tik traki, vienīgi runa nu ir jau par jauno budžeta plānošanas periodu?
Jā. Tiesa, te jārēķinās ar to, ka nav gluži tā, kā publiski apgalvo daži politiķi - ka ES varētu finansēt līdz 85% no projekta izmaksām. Proti, ja atceramies, ka, piemēram, Somijas pieteiktā projekta vērtība ir apmēram 500 miljoni , ir ļoti jāšaubās, ka tas saņemtu tik lielu līdzfinansējumu. Kaut vai tāpēc, ka nav jau tā, ka citās valstīs būtu mazāk vajadzību enerģētikas infrastruktūras attīstībā, un diez vai Brisele akceptētu, ka rezultātā tiek apdraudēts, piemēram, Polijas-Lietuvas starpsavienojuma projekts. Turklāt neaizmirsīsim, ka ES budžets mūs interesējošā griezumā jaunajā periodā vispār ir, atvainojos par neveiklu kalambūru, apgriezts.
Nav šaubu, ka Inčukalns ir liela Latvijas priekšrocība, tajā pašā laikā vai nav arī tā, ka termināļa projektu apdraud neskaidrības ar īpašumattiecībām glabātavas gadījumā un neskaidrības ar Latvijas gāzes īpašnieku struktūru drīzā nākotnē?
Tā ir tiesa, jo, ja neskaita to, ka Inčukalna krātuves fiziski atrodas Latvijā, nav skaidrs, kam tās pieder. Un, otrkārt, pat ja mēs pieņemam, ka tās tomēr pieder Latvijas valstij, ir jautājums, vai gāzes piegādātāji no Krievijas neizmantos tiem piederošos aktīvus - kaut cauruļvadu formā -, lai izdarītu spiedienu. Līdz ar to - un ja mēs dzirdam, ka Inčukalna glabātavu izmantošanai ir savulaik uzņemtas saistības, kas aizsniedzas vēl pēc 2017. gada - šo krātuvju izmantošanā ir jārada noteikta kārtība, piemēram, jaudu izsoļu formā, lai nebūtu tā, ka viss ir, kā saka, uz sarunāšanas pamata. Tāpēc jau ir rekomendācija sākt ieviest tādas normas, lai - ja orientējamies uz 2017. gada aprīli - glabātava būtu pieejama ne tikai pašreizējiem piegādātājiem.
Šķiet, ka pat tai publikas daļai, kas centās izsekot debatēm par izmaiņām Enerģētikas likumā, par t. s. Trešo paketi utt., tā tirgus «brīvlaišanas» datumu cilāšana šurpu turpu ir sajaukusi galvu. Tātad kur mēs esam?
Par galvas jaukšanu jāpiekrīt. Lai gan tie grozījumi Enerģētikas likumā, kas sasniedza Saeimu, bija krietni uzlaboti, ja salīdzina ar versiju, kādā tie pameta valdības ēku (mēs runājam par iepriekšējo valdību), parlaments pieņēma pagaidu lēmumu it kā ar izpratni, ka Ekonomikas ministrija nekavēsies ar tālākiem precizējumiem un uzlabojumiem. Diemžēl nekas nav pavirzījies uz priekšu.
Vai neveidojas apburtais loks? Nekaitināsim Gazprom, jo pagaidām nav alternatīvu piegādātāju, tomēr šo piegādātāju nav un nebūs, kamēr nebūs skaidrības par to pašu Inčukalnu?
Es nebūtu tik pesimistisks, jo kaut vai jau minētais Klaipēdas termināļa projekts ir spēcīgs stimuls nepieciešamo izmaiņu veikšanai. Respektīvi, mums nav jākoncentrējas tikai uz to, vai pie apvāršņa ir investori mūsu termināļa projektam - ir jāveic izmaiņas, lai apmierinātu jau Klaipēdas termināļa vajadzības.
Pavļuta kā ekonomikas ministra laikā likās, ka enerģētika ir prioritāte - tika pieteiktas daudzas tēmas, sākot ar obligātā iepirkuma komponenti, biodegvielas atbalstu, jau minēto gāzi utt. Nu ir pieklusums. Jūsu rīkotā diskusija mēģina novērtēt Latvijas valsts politiku kopumā. Kādi secinājumi?
Kopējais enerģētikas politikas novērtējums ir 32,8 punkti vai trešā daļa no iespējami paveicamā. Un tas nav slikti.
Tas nav slikti?!
Ja paskatās uz kaimiņiem Baltijā, neviens nav izcili nostartējis. Igaunijai mūsu novērtējums ir nedaudz augstāks, savukārt Lietuvai līdzīgs, jo viņiem ir problēmas citos enerģētikas aspektos (piemēram, jaudu deficīts elektrības sektorā). Neaizmirsīsim arī, ka mēs kā neatkarīga enerģētikas sistēma esam samērā jauna, ar neizbēgamām kļūdām.
Tātad kādos virzienos Latvijā ir sasniegti salīdzinoši labākie rezultāti. Mums ir pietiekamas elektroenerģijas ražošanas jaudas. Mums ir samērā labi veicies ar energoefektivitāti - cilvēki ir tēmu sapratuši un sākuši lietot attiecīgos finanšu instrumentus. Ir izdevies arī centrālajā siltumapgādē diezgan daudz katlu māju «pārcelt» uz biomasu.
Ja runājam par virzieniem, kur progress bijis mazāks, tad, pirmkārt, tas ir jau pieminētais gāzes piegāžu jautājums. Otra tēma ir rūpniecisko, energointensīvo ražotņu patērētāju kopējās energoizmaksas. Vēsturiski ir tā iegājies, ka mājsaimniecībām augstus tarifus likt nevar, attiecīgi kādam - tarifos iestrādātu šķērssubsīdiju formā - ir jāpiemaksā, jo energoresursu cena tirgū ir tāda, kāda tā ir. Tas savukārt nozīmē, ka - pat ja nerunājam par jau strādājošiem uzņēmumiem, piemēram, Valmieras stikla šķiedru, mums var būt nopietnas problēmas piesaistīt jaunus investorus, kuri sāk pētīt potenciālās izmaksas, nonāk līdz energoresursu cenām un - novēršas.