ANO aprēķini liecina, ka jau pēc 10 gadiem 1,8 miljardi pasaules iedzīvotāju izjutīs dzeramā ūdens trūkumu. Turklāt ne tikai Āzijā vai Ziemeļāfrikā - ar šo problēmu jau pašlaik saskaras mūsu kaimiņi Tallinā. Savukārt Latvijā saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem kopējie pazemes saldūdens krājumi 198 atradnēs ir 863,496 tūkstoši kubikmetru dienā. Šie dati liecina tikai par izpētīto pazemes ūdeņu atradņu apjomu - saskaņā ar normatīvo dokumentu prasībām pazemes ūdeņu atradni pēta, ja tajā iegūst vairāk nekā 100 kubikmetru dzeramā ūdens dienā. Taču kopumā Latvijas teritorijā modelētie pazemes ūdeņu resursi mērāmi kā ceturtā daļa no Baltijas jūras apjoma.
Sāļāks nav labāks
Ikdienā ar minerālūdeni mēs saprotam dzeramo ūdeni, kam piemīt vērtīgas, veselību uzlabojošas īpašības un iesāļa garša, tomēr, kā norāda I. Retiķe, minerālūdens ir jebkurš pazemes vai pat augsnes virskārtas ūdens, kurā izšķīdusi kāda minerālviela: «Pēc definīcijas minerālūdens nav tikai sāļš un gāzēts, minerālūdens ir arī saldūdens un avota ūdens, vai pat ūdens peļķē. Būtiska atšķirība ir starp minerālūdeni un dabīgo minerālūdeni - pēdējā kvalitāti stingri regulē likumdošana un uzrauga atbildīgās valsts institūcijas.» Parasti, jo dziļāk zemes dzīlēs, jo sāļāks ir ūdens. Latvijā no kilometru dziļa pazemes urbuma iegūts ūdens jau ir tik sāļš, ka uzturā vairs nav lietojams, - mineralizācija ir aptuveni 140-180 gramu uz litru, un tādu ūdeni var izmantot vienīgi medicīnā. Salīdzinājumam - veikalos nopērkamajam dabīgajam minerālūdenim Sigulda mineralizācija ir 3,1-3,6 g/l, Mangaļi - 1800-2200 mg/l, Venden - 0,31-0,42 g/l.
Kā norāda ģeoloģe, nav pamata ticēt reklāmās izteiktajiem apgalvojumiem par izcilas kvalitātes saldūdeni, kas iegūts no kilometru dziļa urbuma - tādā dziļumā iegūt saldūdeni nav iespējams. Četru Latvijā atzīto dabīgo minerālūdeņu - Mangaļi, Venden, Sigulda un Turaida -, kam atbilstības sertifikātu izsniedzis Latvijas Sertifikācijas centrs, ieguves vietas ir aptuveni 500 metru dziļas. Tiesa, padomju laikos - galvenokārt potenciālo naftas atradņu izpētes nolūkos - Latvijā esot veikti arī divus kilometrus dziļi pazemes urbumi, taču mūsdienās tie vairs netiek izmantoti.
Starp citu, sāļūdens arī ir iemesls, kāpēc Tallinā bažījas par dzeramā ūdens apjoma samazināšanos nākotnē. I. Retiķe skaidro: «Tallinas apkaimē pazemes slānis, kas nodrošina tuvāko saldūdens resursu, papildinājies ledus laikmetā. Ledājam kūstot, ūdens iesūcies zemē, tāpēc igauņi var lepoties ar tiešām saldu dzeramo ūdeni. Taču šī resursa apjoms šobrīd vairs nepapildinās, un, pamazām to izsūknējot, pazeme aizpildās ar dabisko sāļo ūdeni no pazemes slāņa, kas veidojies pirms ledus laikmeta, - tas ir tik sāļš, ka nav izmantojams uzturā.» Līdzīga situācija ar sāļūdeņiem veidojas arī tepat, Kolkā un Liepājā, kur ģeologi novēro jūras ūdeņu intrūziju jeb iespiešanos pazemes ūdens tā dēvētajos horizontos - saldūdeņi kļūst sāļi, sajaucoties ar jūras ūdeņiem, un vairs neatbilst dzeramā ūdens normām, līdz ar to ir jāattīra.
Ietekmē laiks un dziļums
Saldūdens krājumus Latvijā rada galvenokārt nokrišņu ūdeņi. Arī sāļūdens krājumi veidojušies, nokrišņu ūdeņiem uzkrājoties zemes dzīlēs, tikai ilgākā laika posmā - vairāku tūkstošu gadu garumā. Saldūdeņi veidojušies krietni agrāk. «Nokrišņu ūdeņi iesūcas augsnē un caur iežu - smilts, grants, vietām dolomīta - porām un slāņiem filtrējas dziļāk. Mālainie slāņi ar dažādiem krokojumiem, lūzumiem kalpo kā aizturētāji, un līdz ar to dažviet pazemes ūdeņu uzkrājumi ir neviendabīgi gan apjoma, gan sastāva ziņā,» skaidro I. Retiķe un turpina: «Māla slānis ūdeni laiž cauri, taču lēnāk, tāpēc ūdenim vieglāk notecēt citā virzienā, gluži kā pa cauruļu sistēmu, pazemē meklējot vieglākos iesūkšanās ceļus. Latvijā nav pazemes upju vai ezeru, kā ierasts domāt. Pazemes ūdens procesu var salīdzināt ar iesūkšanos dažāda biezuma sūklī, kur ūdens pārvietojas no augstākā punkta uz zemāko - Rīgas jūras līča virzienā.»
Ģeologiem nav konkrētas atbildes, cik metru dziļumā saldūdens pārvēršas sāļūdenī. Taču zināms, piemēram, ka Valmieras apkaimē jau aptuveni 200 metru dziļumā saldūdens vairs neatbilst dzeramā ūdens normām. «Ūdens mineralizācija pieaug gan virzienā uz leju, gan proporcionāli iežos pavadītajam laika posmam. Piemēram, ja ūdeni ieliesim lielā, ar smiltīm piepildītā cilindrā, tas iztecēs cauri divu minūšu laikā - ūdens sastāvs mazliet atšķirsies, taču būs līdzīgs ielietajam. Ja ūdeni ieliesim ar mālu pildītā cilindrā, tas iztecēs cauri varbūt pēc gada, un tam būs ļoti koncentrēta mineralizācija. Laiks ļoti būtiski ietekmē ūdens mineralizācijas pakāpi,» skaidro zinātniece.
Katrā pasaules reģionā ir cits pazemē iegūtā minerālūdens sastāvs un īpašības. «Mēs varam konkurēt ar Igaunijā, Lietuvā, Polijā iegūtajiem minerālūdeņiem, jo mums ir līdzīga ģeoloģija, taču nevaram konkurēt ar kalnu reģionos iegūtajiem, tajos ir pilnīgi cits sastāvs,» stāsta I. Retiķe. Latvijā, visā tās teritorijā iegūto minerālūdeņu galvenie komponenti ir nātrijs un hlors, taču kā pagaidām vēl neizmantotu un gana apjomīgu resursu ģeoloģe min sulfātu ūdeņus, kas rodas ģipša šķīšanas rezultātā: «Sulfātu ūdens ir mazliet rūgtens. Kā pasaulē pazīstamāko brendu, kas raksturo šāda minerālūdens garšu, var minēt Itālijā iegūto S.Pellegrino. Arī Latvijā varētu iegūt līdzīgu minerālūdeni.» Pārējie un Latvijā tirdzniecībā vispopulārākie ir hidrogēnkarbonātu ūdeņi. «Patiesībā tādi mums tek no krāna - tas ir ūdens, kas veidojas dabiskos apstākļos samērā īsā laika periodā. Latvijas dzeramā ūdens kvalitāti apliecina arī analīžu rezultāti, kas iegūti ūdens attīrīšanas iekārtās, pirms dzeramais ūdens nonāk pie patērētājiem,» uzsver I. Retiķe.
Atskaites neiesniedz
Taujāta, kas visvairāk apdraud mūsu dzeramo ūdeņu resursus, I. Retiķe norāda uz ūdeņu nekontrolētu sajaukšanos un kā nopietnu problēmu izveidojušos situāciju, kad pilnībā netiek kontrolētas tās pazemes ūdeņu atradnes, kurās iegūst vairāk nekā 100 kubikmetru ūdens dienā: «Iegūstot dzeramo ūdeni lielākos apjomos, atradnē esošie resursi jākontrolē, lai patēriņš nepārsniegtu dabisko ūdens atjaunošanās ātrumu. Likumdošanas normas paredz, ka lielo dzeramūdens atradņu izmantotājiem jānodrošina regulāra kvalitātes kontrole un ūdens līmeņu mērījumu veikšana urbumos, kā arī jāiesniedz atskaites LVĢMC. Taču gandrīz puse atradņu lietotāju - to vidū gan uzņēmumi, gan privātīpašnieki - to nedara. Nav ne efektīva rīka, kā motivēt veikt šo procedūru, ne sankciju, ko vērst pret likuma neievērotājiem.»
Ūdens kvalitāte dažādos pazemes slāņos nav vienāda, tāpēc ūdens ieguve jākontrolē. Ja tiek pārsniegts pieļaujamais dzeramā ūdens ieguves apjoms, urbums aizpildās ar dziļāko zemes slāņu nereti stiprāk mineralizētajiem ūdeņiem, un ūdens kvalitāte būtiski pasliktinās. «Prognozēt, kādas tam būs sekas, ir sarežģīti, un tad jau nepieciešams pielietot matemātisko modelēšanu. Tāpēc ir nepieciešams monitorings, lai sākotnēji uzraudzītu, kā jaunās atradnes mijiedarbojas ar vecajām,» uzsver I. Retiķe.
Valstī būtu arī nepieciešams apzināt neapsaimniekotos vai bez īpašnieka palikušos pazemes urbumus. «Tādu ir daudz. Neapsaimniekotie urbumi bieži vien tiek izdemolēti, turklāt vaļējos urbumos apzinātas vai neapzinātas rīcības rezultātā var nokļūt arī videi īpaši kaitīgs piesārņojums. Tas ir nopietns drauds, jo piesārņot kādu pazemes slāni var ļoti ātri, taču attīrīšanās ilgst tūkstošiem gadu. Tāpēc Latvijas Universitātē vairākkārt esam apsprieduši iespējamos projektus, lai apzinātu un likvidētu bez uzraudzības atstātos urbumus. Tomēr šo problēmu sākotnēji vajadzētu risināt valsts mērogā,» norāda I. Retiķe.