Aizvadītā gada nogalē BBC interneta mājaslapā parādījās materiāls, kurā caur vairāku Eiropas intelektuāļu prizmu tika mēģināts saprast, kā eiropietis uztver vēstures līkločus. Filozofs Džons Grejs pieļauj, ka daudzi kontinentā jūtas kā varonis simbolisma klasiķa Morisa Māterlinka darbā Termītu dzīve. Cilvēks atgriežas mājās pēc ilgākas prombūtnes, nezinot, ka tur «pastrādājuši» termīti. Vizuāli nekas nav mainījies, bet - viņš apsēžas, un krēsls izjūk, atspiežas pret galdu, tas pārvēršas drupu kaudzītē. Ierastā lietu kārtība, kas vēl pirms brīža izskatījās «kā parasti», negaidīti izrādās mainījusies. Var jau būt, ka Grejs ir pārāk kritisks pret pārtikušajiem Rietumiem (piemēram, indīgi atgādinot Fukujamas tēzi pēc Berlīnes mūra krišanas, ka vēsture ir beigusies un pasauli sagaida viena vienīga garlaicība), tomēr nevar noliegt šādu paļaušanos uz gadu desmitos tapušām institūcijām, spēles noteikumiem.
Savukārt latviešiem nereti piedēvē pārliecīgu pesimismu, teju vai nelaimes piesaukšanu. Rau, pat Valsts prezidenta jaunā gada uzruna 1. janvārī izpelnījusies pārmetumus par «pamudinošu vārdu» trūkumu, cik noprotams, nepietiekamu optimismu. Man gan šķiet, ka mūsu cilvēku piesardzīgums ir gana pamatots un vienlaikus bez histēriskuma, kas dažkārt piemīt «trauksmes cēlājiem» Rietumos. Tāds normāls pragmatisms - cerēt uz labāko, rēķināties ar sliktāko, labāk zīle rokā nekā mednis kokā utt. (Labs piemērs 2. janvārī lasītā SEB bankas sociālekonomikas eksperta Edmunda Rudzīša prognoze: «Ja 2011. gadu varēja sagaidīt ar piesardzīgu optimismu, tad šo gadu - tikai ar piesardzību».) Var par šādu taktiku ironizēt, tomēr tā, šķiet, mūs labāk sagatavojusi tuvākajos gados gaidāmajai, kā tagad iecienījuši teikt, turbulencei. Piesardzīgums un veselīga skepse nav tas pats, kas roku nolaišana un apokaliptiskas noskaņas. No šī viedokļa Latvijas publiskā telpa gada sākumā priecē: sākot ar Ivara Ījaba ironisko Eiropas Savienības sagrūšanas pareģojumu analīzi Rīgas Laika janvāra numurā, beidzot ar tādu specifisku lietu kā Ingunas Gulbes skaidrojumu par augstajām pārtikas cenām.
Tiesa, šādā kontekstā mazliet mulsina astroloģijas plašā klātbūtne mediju telpā. Var saprast iemeslus intervijām ar astrologiem (jo tas ir konkrēta cilvēka viedoklis ar savu argumentācijas sistēmu), bet visi šie neskaitāmie, no kaut kurienes pārkopētie bezpersoniskie horoskopi 2012. gadam... Vai nu mediji pārāk zemu novērtē savu auditoriju, vai arī mūsu pragmatisms iesniedzas mazliet traģikomiskos slāņos: uz valsti nepaļaujamies, tikai uz sevi, tomēr horoskopus arī katram gadījumam palasām. Pat ja vairāk taisnības ir otrajā pieņēmumā, subjektīvi liekas, ka Latvijā (Austrumeiropā) dzīvot ir pieredzes ziņā interesantāk, krāsaināk nekā zemēs, kur vairāk dominē priekšstati par lietu kārtības stabilitāti.