Viņasprāt, mainījies ir arī pedagoga darbs un mācīšanās metodes. Agrāk no tiem, kas skolas solā, tika gaidītas tikai prasmes lasīt un rēķināt, bet mūsdienās šīs zināšanas jāpasniedz tā, lai audzēkņi skolā iegūtās gudrības mācētu izmantot arī praksē. Piemēram, vēstures uzdevums vairs nav iemācīt faktus, bet veicināt domāšanu - audzēknim jāprot analizēt, kā notikumi pagātnē var iespaidot mūsdienas, vai vēsture var atkārtoties un kas no tās jāsecina, stāsta Z.Oliņa.
«Kļūdās tie, kuri domā, ka skolotājam jābūt viszinim. Tas nav iespējams un nav arī nepieciešams,» ir pārliecināta eksperte. Jaunieši ir gana gudri. Viņi prot meklēt informāciju un analizēt to, tāpēc skolotāja uzdevums ir mācēt vadīt resursus, pārzināt tos, novirzīt uz tiem jauniešus. Z.Oliņa norāda, ka skolās ir mainījies arī attiecību modelis. Skolotājam ir jāmāk sadarboties ne tikai ar kolēģiem, bet arī ar audzēkņiem un vecākiem, kas aktīvāk iesaistās skolas dzīvē. Tāpēc prasme komunicēt ir atslēga uz panākumiem.