Trāpīgā vienkāršībā
Arī Rūtas Mežavilkas romāns (stāsts? atmiņu tēlojums?) Dzimuši Latvijai šādu definīciju nesniegs, taču no katra grāmatas atvēruma šī grūti tveramā un tomēr tik pazīstamā padomju estētika veļas pretim krāsu, formu, smaržu un skaņu viļņiem tā, ka elpu rauj ciet. Tie ir tādi priekšmeti, notikumi, situācijas, cilvēku ikdienas rīcība, gaidas un attieksmes, kas paši par sevi it kā varētu notikt visur kur, visādos laikos, un tomēr konkrētu paaudžu pieredzē tie iegūst jēgu kā tikai un vienīgi vēlīnajā LPSR iespējami. Ar autores prasmi atdzīvināt šo estētiku ar rakstītā vārda palīdzību viss ir vislabākajā kārtībā: tēlu karuselis savā trāpīgajā vienkāršībā (romānā izteikti dominē vienkārši paplašināti teikumi) griežas lasītāja iztēlē, aizvedot ceļojumā, kas patiesībā aptver tikai dažas stundas no galvenās varones Annas dzīves, taču bezgalīgās atmiņu šautras ir tās, kas reālā laika nogriezni padara nenozīmīgu tā laika ēnā, ko romāna varonei atkal nākas izdzīvot savā prātā. Runājot par stilistiku, nevar nepieminēt, ka tekstā faktiski nemaz nav ievēroti latviešu interpunkcijā pieņemtie tiešās runas apzīmējumi - pateiktais vienkārši iegulst teikumos bez pēdiņām, bez domuzīmēm. Jo tāda laikam ir atmiņu daba - tajās vairs nav būtiskas atšķirības starp informāciju un matēriju, starp vārdiem un lietām, pateikto, nepateikto un nepasakāmo. Atmiņa - tas ir veselums.
Anna - es, Anna - viņa
Neskatoties uz to, ka daļa stāsta notikumu risinās nevis vētrainajās astoņdesmito beigās, bet kapitālistiskajā XXI gadsimta Latvijā, Annas atmiņas par, iespējams, spilgtāko un svarīgāko viņas dzīves periodu ir dominējošas arī šeit; pietiek ar nejaušu notikumu, mazu apstākļu sakritību, lai plānais «jaunās» dzīves ledus sašķīstu un virspusē, ja ļausiet pārfrāzēt izcilu latviešu dzejnieku, tiktu uzvandīti vecie kvēpi, asinis un drusciņ laimes arī. Tā, ka nekur vairs dēties. Atmiņu formāts nodrošina latviešu literatūrā nebūt ne bieži sastopamo nelineāro sižeta struktūru: pusmūža Annas un pusaugu Annas pārdzīvojumi ir sadalīti fragmentos, tie izkārtoti pamīšus. Uzkrītoša, protams, ir stāstījuma formas atšķirība abās sadaļās: par astoņdesmitajos piedzīvoto Anna stāsta pirmajā personā - es, es tā biju, tā, lūk, man gāja, savukārt par mūsdienu Annas dzīvi mēs uzzinām trešajā personā - viņa, Anna, šī sagurusī vecmeita ar tik daudz nepiepildītām ilgām... Nu, laikam jau tāpēc, ka toreiz Anna dzīvoja un juta pa īstam, dzīve notika ar viņu un viņa pati dzīvoja dzīvi. Mūsdienu Anna savā dzīvē noraugās kā simulakrā, ir no tās atkāpusies, noraugās tajā kā caur plānu ledu... līdz liktenīgajai dienai stāvlaukumā, kad atmiņas pēkšņi nogāzās pār viņas galvu un melno BMW.
Līdz ar to šķiet atbildēts pirmais jautājums, kas ienāk prātā, grāmatas anotācijā izlasot, ka notikumi risinās astoņdesmito beigās: vai politisks romāns? Darbs par varoņiem un apspiedējiem, par dziesmoto revolūciju, režīma maiņu? Pirmajā tuvinājumā - nē, protams, ka nē. Daudz vairāk - darbs par vienu no senākajām un arī visbiežāk aizmirstajām patiesībām: notikumi, kas veido vēsturi, par kuriem rakstīs grāmatas, aizēno gluži parastu ļaužu dzīves, viņu pagalam nesvarīgos un reizē bezgala svarīgos, unikālos stāstus. Zem laikmetu griežiem, ideoloģiju kaujām un politiskiem lozungiem mūžīgi stāv cilvēks parastais ar savu mazo dzīvīti, ar savām ilgām, mīlestībām un vājumu. Un itin bieži viņam ir viena alga, kas īsti notiek tur, augšā, varas gaiteņos un avīžu pirmajās lapās - cilvēka parastā dzīvē (un tajā, kas viņam svarīgs) tas neko būtiski nemaina.
Un tomēr ir, ir arī par politisko. Tiesa, nenoliedzot iepriekšējā rindkopā pausto: par politisko kā nosacījumiem, kuros indivīdam jādzīvo. Taču autore nesniedz acīmredzami vērtējošu spriedumu, vienīgi uzrāda aso kontrastu starp abiem laikiem, ko Annai un viņas paaudzei kritis piedzīvot. Vienā gadījumā -indivīda brīvības deficīts, visaptveroša uzraudzība, stingrs morāles kodekss, mūžīgi pustukšs pieliekamais un veikalu plaukti tāpat, slēpšanās pagrabos un Pārdaugavas koka mājās ar aizliegtām rietumu filmām, kontrabandas cigaretēm un ulmaņlaiku literatūru sveču gaismā, pašiem mazliet drebot par šo uzdrošināšanos kaut nedaudz nokratīt ciešos grožus. Otrā gadījumā - groži jau sen sadeguši atmodas ugunīs, brīvais tirgus, neierobežotas iespējas, kredīti un nekustamā īpašuma spekulācijas, rietumi vaļā, var klausīties, skatīties un lasīt, ko vien sirds kāro... Bet te piepeši cilvēkam parastajam brīvības ir par daudz. Padomju Latvijā dzimušo, ko reiz apspiedusi ar Stūra māju (kura, starp citu, redzama uz grāmatas vāka) draudošā vara, tagad apspiež nekas cits kā paša vājums un nespēja realizēt savu brīvību. Izsakoties Annas vārdiem: «Esmu izkļuvusi no upes, esmu izrāpusies krastā - jā, bet ko tālāk?»