Roberts Bukarts
Kāda bija pirmā spēle jaunā izlases galvenā trenera vadībā?
Sākums bija labs. Iesākām aktīvi, presingojām, un izskatījās, ka dāņi ir nedaudz nobijušies no KHL līmeņa. Pēc tam sekoja atslābums, pēc kura pretinieks pārņēma iniciatīvu un pēc izdarītajiem metieniem bija pārāks. Jāatzīst, ka piedzīvojām pelnītu zaudējumu.
Vairākas reizes komanda spēlēja skaitliskajā vairākumā, bet tā arī neiemeta nevienu ripu...
Vienīgajā treniņā tikai piecas minūtes bija vairākuma izspēle. Saprotams, ka tik īsā laikā neko nevar apgūt. Mūsu maiņa centās atsvaidzināt vecās sadarbības. Mēģinājām izspēlēt arī Davosas turnīra kombinācijas, tikai tad Džeras (Andra Džeriņa) vietā bija Čičiks (Ģirts Ankipāns). Nav viegli spēlēt vairākumā, ja visas sezonas garumā tas nav darīts. Runāju ar Osi (Oskaru Cibuļski). Viņš arī atzina, ka ir zaudējis pārliecību.
Eiropas Izaicinājuma turnīros jāspēlē ne tikai februāra pārtraukumos?
Jaunajiem spēlētājiem šādas spēles ir lieliska pieredze. No tāda viedokļa turnīri ir ļoti vērtīgi. Domāju, ka liela nozīme ir tam, cik liela ir bijusi slodze klubā. Man pie Pekas (Rautakallio) pēdējā laikā bija sešas spēles pēc kārtas ik pēc dienas. Tādā ritmā neizbēgami uzkrājas nogurums.
Izjuti atšķirību no spēlēšanas KHL čempionātā?
Sapratu jautājumu un teikšu atklāti - pēc spēles Magņitogorskā, kur Āltonens skrēja pa ledu neiedomājamā ātrumā, spēle sākumā bija kā pastaiga ar sunīti.
Īsumā vari pateikt galveno atšķirību trenera Nolana rokrakstā?
Pie Oļega (Znaroka) un arī klubā priekšā ir bijis izvirzīts malējais uzbrucējs. Nolans prasa, lai priekšā būtu centra uzbrucējs. Visu laiku ir pierasts pēc iemetiena skriet uz priekšu, bet tagad ir jāpaliek viduszonā. Prasības ir atšķirīgas, arī spēlējot pie apmalēm. Pārorientēties nav nemaz tik viegli.