Līdz kāršu spēlei nemaz netiekam. A. Devoto saka: sievietēm, aizejot pensijā, nav nekādu problēmu. Grūtības ir vīriešiem, kuri visu darba dzīvi pavadījuši birojos. Attapušies pensijā, viņi vairs nezinot, ko darīt, jo ārpus darba mājās sēdējuši dīkā. «Sievietei vienmēr ir, ko darīt,» viņa paskaidro, norullē kāršu tepiķi un liek galdā kamambēra sieru, aknu pastēti ar trifelēm, ķiršu tomātus baltā porcelāna kastītē un pītu groziņu ar grauzdētu maizīti. Sēžam senlaicīgu mēbeļu ieskautas, pie sienas ir arī pēc viņas pašas zīmētas skices Kenijā darināts skapītis, tajā - porcelāna figūriņas.
Pensijā A. Devoto ir kopš 60 gadu vecuma. 60 gadi ir Francijā skaļi apspriestais skaitlis, kuru cenšoties saglabāt plānoto 62 gadu pensionēšanās vecuma vietā Francijā notiek plašas protesta akcijas.
Franči atraduši strādāt
Pagājušajā piektdienā pirms došanās pie Arletes Devoto biju aizbraukusi līdz kādai augstskolai Parīzes citā pusē, kur mācības nenotiek jau trīs dienas. Pusdienlaikā, kad tur ierados, studenti balsoja, vai šodien studēt vai streikot. A. Devoto par jauniešu manifestācijām tikai attrauc: «Tās ir sekas tam, ka frančiem vairs negribas strādāt. Piemēram, 60 gadu vecs vīrietis ir spēka plaukumā un briedumā. Ko viņš pensijā darīs?»
Lielu daļu dzīves Arlete strādājusi par advokāta sekretāri. Aptuveni desmit gadu gan pavadījusi ārpus Francijas Āfrikā - Angolā, Kenijā - ar otro vīru. Šis laiks radījis «caurumu» viņas sociālajās iemaksās, tādēļ viņa saņem Francijai mazu pensiju - 1042 eiro (Ls 733) mēnesī.
«Aiziešana pensijā nav vienkārša, tev ir jābūt tam sagatavotam savā galvā. Biju saplānojusi, ko darīšu - vispirms pārkrāsoju dzīvokli,» saka A. Devoto. Pēc tam pārvilkusi visus dzīvokļa krēslus ar bēši zeltītu skotu «nierīšu» raksta audumu. No tā paša auduma pati pašuvusi aizkarus īpašā «flamingo» tehnikā. «Es nāku no tā laikmeta, kas zina, ko nozīmē kari,» viņa saka. Viņas zelta rokas arī palīdzot iztikt ar savu pensiju.
Ziņas neskatās
Viņa dzīvo viena, aiz muguras gan ir divas laulības. A. Devoto iepazīstina ar savu dienas ritmu. Ik rītu ceļas pulksten septiņos, brokasto. Tad parasti dodas pie sava mazā melnā datora, izlasa e-pastus, uz steidzamajiem atbild vai pārsūta citiem draugiem saņemtas anekdotes. «Īstās vēstules» viņa joprojām raksta ar tinti. Tad datorā uzspēlē pasjansu. Tad pošas, taisa frizūru. Vakarpusē dodas uz kādu izstādi vai tiekas ar draugiem. Vai draugi nāk ciemos spēlēt kārtis. «Lai spēlētu pareizi un precīzi, tas ir jādara bieži,» viņa pasmaida.
Ziņas viņa televīzijā neskatās, jo ausīs griežot sliktā franču valoda. Arī avīzes neabonē, pārāk daudz tajās esot «nobraukta suņa vērtības» ziņu. «Mazi rakstiņi par to, ka kāds izkāpis nepareizajā metro pieturā,» viņa paskaidro.
Diezgan bieži viņai jādodas pie ārsta. Medicīnas sistēmu Francijā viņa raksturo kā ērtu, taču ne ļoti lētu. Frančiem ir sociālā apdrošināšana, papildus A. Devoto vēl ik mēnesi veic iemaksas citā apdrošināšanas fondā - 75 eiro (Ls 52,7). Tādēļ, piemēram, ja vizīte pie ģimenes ārsta maksā 25 eiro (Ls 17,6), viņai fonds atmaksā 15 eiro (Ls 10,5). Maksa par vizīti pie ārsta speciālista Francijā maksā 60 eiro (Ls 42), taču viņai jāmaksā par 15 eiro mazāk. Pirms kāda laika viņa par 3000 eiro (Ls 2110) iegādājās speciālas brilles, fonds atmaksāja tikai pārdesmit eiro.
Vēl, piemēram, gadā viņai kopā jāmaksā ap 1000 eiro (ap Ls 700) par diviem nodokļiem saistībā ar viņai piederošo dzīvokli. Parīzē arī dzīve esot ļoti dārga.
Metro par brīvu
Tā kā A. Devoto saņem mazu pensiju un viņai ir vairāk nekā 65 gadi, par braukšanu ar metro vai autobusu Parīzē viņai nav jāmaksā. Par 56 eiro (Ls 39) viņa iegādājusies gadam vilcienu karti. No fotogrāfijas, kas ir uz tās, lūkojas teju vai aktrise Fanija Ardāna. Šķiet, Arlete te ir jaunāka. «Jā, viņi dzelzceļā man liek nomainīt fotogrāfiju,» viņa pasmejas. Kad bilde uzņemta, neatceroties. Bet joprojām pievilcīgā femme visvairāk grumbiņu un sirmu matu ieguvusi tieši pēdējā pusgadā, ik dienas aprūpējot smagi slimo dvīņumāsu. Viņa nesen aizgājusi mūžībā.
Tomēr mazā pensija daudz ko parīzietei liedzot. Piemēram, nevarot apmeklēt kino, teātri, muzejus tik bieži, cik vēlētos. Uz operu viņa dodas ļoti reti, jo biļete maksā 80 eiro (Ls 56,2) Visvairāk sāpot, ka nevarot atļauties ceļot. Ļoti vēlētos redzēt Ēģipti.
Tiesa, diezgan daudz ir labumu. Piemēram, pilsētas mērija piedāvājot par nelielām cenām apmeklēt dažādus kursus - valodas kursus, datorkursus, apgūt gleznošanu. Senioriem arī esot iespēja apmeklēt kursus Sorbonnas Universitātē. Viņa tur apmeklējusi mākslas vēstures kursu, taču pēc divām lekcijām secinājusi, ka visu, ko stāsta profesors, jau zina - jaunībā studējusi. Vēl pensionāriem piedāvājot iesaistīties brīvprātīgo aktivitātēs, piemēram, palīdzēt kādos darbos slimnīcā, bērnudārzā, vecu ļaužu aprūpē. Viņa mēģinājusi, bet «trāpījies» satikt neatsaucīgu darbinieci. Kad pateikusi, ka ik mēnesi viņai vajadzēs dažas brīvdienas, piemēram, lai brauktu, pie meitas, darbiniece bijusi nelokāma: jums jābūt visu laiku iekšā. A. Devoto devusies prom. «Pietika ar to, ka no sākuma man vajadzēja tēvam klausīt, tad man vajadzēja klausīt vīram, šefam. Tagad es esmu pensijā, un man ir vajadzīgs mans brīvais laiks!» saka Arlete.
Vecumam gan esot blakusparādības. Piemēram, mūsu sarunas laikā «pazūd» viņas mobilais telefons. Arlete izmeklējas pa istabām un atgriezusies iesaucas: «Kamēr nav atrasts telefons, neviens šo dzīvokli nepametīs!» Viņa mīl pasmieties. Īsi pirms atvadīšanās jau ar telefonu rokā viņa dod padomu: «Šajā maitiskajā dzīvē ir nepieciešama fantāzija un humora izjūta!»