Sociālajā politikā pašlaik visvairāk ir vajadzīga stabilitāte, jo īpaši stabilitāte attiecībā uz pensiju sistēmu. Cilvēkam ir jābūt pārliecībai, ka visi viņa samaksātie nodokļi nepieciešamajā laikā pie viņa atgriezīsies atpakaļ - vai tas būs pabalstu veidā vai pensijas veidā, kad tam pienāks laiks. Šādi paziņojumi publiskajā telpā ir valsts stabilitāti graujošs faktors. Vasaras beigās būs jāsāk domāt par jauna budžeta sagatavošanu. Valdībā visiem ir skaidrs, ka, lai sasniegtu valdības nospraustos budžeta deficīta rādītājus, respektīvi, lai sekotu šiem Māstrihtas kritērijiem, ir jāsamazina zināma daļa valsts budžeta izdevumu. Uz šo brīdi visam tam priekšdarbi ir veikti - tie ir plus mīnus 100 miljoni latu, ko valdība jau ir apņēmusies konsolidēt. Taču mēs tikpat labi zinām, ka ar to būs nepietiekami. Tikai nezinām, vai būs nepieciešams nogriezt vēl 50 vai 80 miljonus latu, lai Valda Dombrovska vadītā valdība noslēgtu budžeta gadu ar tādiem rādītājiem, par kādiem mēs esam vienojušies sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Šobrīd no premjera un finanšu ministra puses jau vairākkārt ir izskanējis, ka viņi neredz citu iespēju papildu konsolidācijai, kā to veikt sociālajā budžetā.
Vai pensijas tiks grieztas?
Sabiedrība tiek gatavota tam, lai pensiju sistēmā varētu notikt budžeta griezieni. Tam nekādā gadījumā nepiekrīt Labklājības ministrija. Sistēma ir balstīta uz sociālā nodokļa iemaksām. Ja ar vieglu roku griežam pensijas, cilvēkiem zūd vēl viena motivācija maksāt nodokļus. Jau 2010. gada bilancē ir 122 miljonu latu nesamaksāts sociālais nodoklis. Neskatoties uz to, sabiedriskā doma tiek gatavota pensiju cirpienam - mīlīši, jūs nekur neliksieties, no jūsu sistēmas būs kaut kas jāpaņem. Visās darba grupās pašlaik tiek rādīti cipari, kuros tiek demonstrēts, cik lieli izdevumi ir pensijām un pabalstiem, uzsverot, ka gadā tas kopā ir vairāk nekā miljards latu. Protams, tīri matemātiski uz to paskatoties, sociālās apdrošināšanas budžets lec ārā no kopējās statistikas. Jau sākot strādāt Dombrovska valdībai, mēs vairākkārt tikām aicināti veikt samazinājumu sociālajā jomā. Būtībā mehānisku lineāru samazinājumu, lai budžetā iegūtu tādu un tādu summu, neskatoties ne uz cilvēku struktūru, ne pensiju saņēmēju skaitu. Tika piedāvāts vienkārši lineāri samazināt pensijas, kas no finansistu viedokļa šķiet ļoti pareizi. Taču pensiju sistēma ir ļoti sarežģīts sociāli ekonomisks mehānisms, kam neder mehāniska pieeja. Aiz katra cipara stāv cilvēks, katrs mehānisms, kas ir iekļauts pensiju sistēmā, ir ekonomiski pamatots. Jaunie tautas skaitīšanas dati ienesīs nopietnas korekcijas visās iepriekšējās prognozēs, un tos mēs ar lielu satraukumu gaidām. Galveno iespaidu uz pensiju sistēmu veido cilvēki darbspējas vecumā, kas strādā un veic nodokļu nomaksu. Pašlaik, protams, prognozēs ir ņemti vērā iepriekšējās tautas skaitīšanas dati.
Ķīļa kungs, protams, ir indīgi izteicies par to sociālo pabalstu. Taču vai mēs par sociālo pabalstu nevaram saukt arī pašreizējo pensiju, ko saņem caurmēra Latvijas iedzīvotājs?
Vidējā pensija Latvijā - kopā ar piemaksu, kas ir politisks lēmums, lai vidējo pensiju palielinātu, - ir 180 latu. Turklāt no pensijas cilvēkiem pašlaik vēl tiek atņemts nodoklis, jo neapliekamais minimums ir 165 lati. 80% Latvijas pensionāru saņem pensiju, kas ir mazāka par 180 latiem mēnesī.
Cik tad ir tās lielās pensijas, par kurām mēs šad tad dzirdam?
Jautājums, kas ir lielās pensijas? Pensiju, kas ir lielāka par 300 latiem, Latvijā saņem aptuveni 4,4% no visiem vecuma pensionāriem. Precīzi - 21 348 cilvēki no 479 400 vecuma pensionāru. Savukārt sociālās iemaksas pašlaik veic 781 800 cilvēku. Tie ir tie cilvēki, kas strādā oficiāli. 2011. gadā uz vienu pensionāru, pēc vecajiem tautas skaitīšanas datiem, būtu jābūt 3,2 cilvēkiem darbspējas vecumā, taču reāli šodien vienu pensionāru uztur 1,4 cilvēki, kas maksā sociālo nodokli.
Jūs Latvijas Radio izteicāties, ka otrā pensiju līmeņa nauda šodien «aiziet uz ārvalstīm». Ko tas nozīmē?
To arī nozīmē. Formāli par pensiju otro līmeni ir atbildīga Finanšu ministrija, bet reāli to šodien pārvalda Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija, kas atbild par ieguldījumu fondiem. 2011. gadā bija 27 ieguldījumu plāni un 10 līdzekļu pārvaldītāji. Ģeogrāfiski otrā līmeņa fondu sadalījums ir šāds - Latvijā paliek 56% līdzekļu, ārvalstīs atrodas 44%. No 845 miljoniem latu Latvijas pensiju otrā pensiju līmeņa naudas 44% jeb aptuveni 400 miljoni ir aizplūduši uz ārvalstīm. Tas ir jautājums, par kuru pašlaik debates notiek visās ES valstīs. Proti, par to, kā no banku sektora prasīt lielāku atbildību par šo fondu ienesīgumu, jo līdz šim pensiju fondu pārvaldītājam nav bijusi nekāda atbildība par to, kāds ir šo fondu ienesīgums. Nopietni jāpārdomā ne tikai tas, cik daudz no pensiju otrā līmeņa naudas paliek Latvijā, cik aizplūst uz ārvalstīm, bet arī tas, vai pensiju otrā līmeņa naudas vienīgais izmantošanas veids ir tikai tādi fondi kā līdz šim. Jāskatās uz pensiju otrā līmeņa plašāku iesaistīšanu reālajā tautsaimniecībā, kas palīdzētu uzņēmējdarbībai un radītu jaunas darbvietas Latvijā. Galvenais ir atpelnīt pensijām atlikto naudu. Ļoti svarīgi, kur Latvijas pensionāru nauda glabājas, cik tā pelna. Ieguldījumam vērtspapīros noteikti nav jāpaliek vienīgajam veidam, kā izmantot pensijām uzkrāto naudu.