Aktieris bija solījis Justam un Jorenam, ka vedīs mājās sunīti, kad abi paaugsies. Solījums jāpilda, tā Ģirts radis. Ģimenes sapulcē tika lemts, ka sunīti ņems no patversmes, lai kādai bez pajumtes palikušai dzīvībiņai dotu mājas un savu sirds siltumu. Uzzināju, ka Ogres patversmē nokļuvusi pusotru gadu veca neliela sunīte. Patversmes vadītāja Anita Krastiņa pa telefonu brīdināja: «Skaistule viņa nav, bet ļoti piemīlīga, draiska un šķelmīga gan. Šo sunīti varētu adoptēt cilvēks ar humora izjūtu.» Nodomāju - tātad Ģirtam noteikti derēs.
Dvēseļu kontakts
Toreiz Ogrē Justs un Jorens mazliet samulsuši vēroja dzīvespriecīgo radījumu. Iespējams, ka puikas savās fantāzijās bija skatījuši vismaz komisāru Reksi, bet te - sīkaļa. Taču mazule jau pirmajās minūtēs pierādīja, ka visu savu vēl negaro mūžiņu gaidījusi tieši Ģirtu ar dēliem. Aktieris skaļā balsī, kas uzlidoja egļu galos, paziņoja: «Šito mēs ņemam - maza, skaista un mīlīga!» Turpat uz vietas tika gudrots vārds - Zuze, Zuzīte, Dženija, Džīnīte. Tad Jorens iesaucās - Pepija, un visi saprata, ka šis vārdiņš ģimenes kompanjonei ļoti piestāv. Pēc pāris nedēļām pa telefonu Ģirts teica: «Pepija ir dievīga. Mums ir dvēseļu kontakts. Viņa visu saprot, pie mums iejutās jau ar pirmajiem mirkļiem un dikti sargā māju!» Pepija (visbiežāk gan Pepe) ieņēma savu vietu atpūtas krēslā, un tā vēl šobaltdien tā ir viņas vietiņa. Mājinieku mīlestība pret Pepi tikai augusi augumā.
Pārgrieztais laiks
Ir 2011. gada augusta sākums. Ar Ģirtu Jakovļevu norunājam randiņu Lielajos kapos, kas atrodas netālu no aktiera mājām. Justs un Jorens, kuri tagad ir attiecīgi divpadsmit un piecpadsmit gadus veci, pašlaik dzīvo pie vecmammas Talsos, un vienmēr, kad Ģirts brauc pie viņiem, abi lūdz, lai atved Pepi. Taisnību sakot, sunei Talsos īsti nav ko darīt, jo skaisti iekoptajā dārzā savu enerģiju viņa nevar likt lietā, taču, zinot, ka priekšā stāv brauciens ar mašīnu, bet galapunktā gaida Justs un Jorens, viņa uz auto diebj kā bulta.
Ikdienā Ģirts ar Pepi katru rītu un vakaru dodas pastaigāties uz Lielajiem kapiem. Arī tagad kā norunāts, abi nāk pretī precīzi norunātajā laikā. Pepe tek mazliet iepakaļus saimniekam, jo cītīgi lasa zemē atstātās citu suņu vēstulītes. Ģirts smej: «Mums te ir sava draugu kompānija, īpaši labas attiecības Pepei ir ar bīglu Maksi.» Apsēžamies uz akmens nožogojuma, un Ģirts smejot stāsta, ka šogad Teātra dienā 27. martā, kad pulksteņus pārdzen uz vasaras laiku, no rīta nopircis rozi un ar Pepi nolēmuši puķi nolikt uz Jēkaba Dubura (teātra darbinieks, dramaturgs, tulkotājs, 1866.-1916. - T. Š.) kapa, kas tepat blakus: «Stāvu pie kapa, dzirdu - zvana mobilais. No teātra. Kur es esot? Nu, kapos tak. Kā? Tūlīt sāksies mēģinājums! Tad nu es rikšiem uz mājām un uz teātri. Tā ir ar to pārgriezto laiku.»
Dāmai jāskatās uz kungu
Kopš tikšanās patversmē Ogrē Ģirta četrkājaino mīluli nebiju redzējusi. Fotogrāfei Dzintrai stāstīju, ka sunīte ir maza, melna ar nedaudz baltiem lāsumiem, bet redzu, ka Pepe pārmainījusies līdz nepazīšanai. Tagad viņa ir gaiši pelēka, ar kuplu asu spalvu. Tā laikam no senčiem terjeriem. Sunīte lieki nevankšķ, apzinās, kas ir viņas saimnieks. Pat ļoti dižciltīgiem suņiem tāda Ģirta nav. Pepe gan mazliet apvēlusies miesās, taču kuplais apmatojums nosedz riepas. Ģirts dievojas, ka Pepe «ļoti maz ēd, tikai savus graudiņus, neko citu. Vistas kauliņiem ar knaiblēm nokniebju galiņus, tie viņai vislabāk iet pie sirds». Ej un iestāsti māksliniekam, ka mīlulei steidzami jāsēžas uz diētas. Ievēroju, ka emocionālos sirsnības uzplūdos Ģirts sunīti uzrunā vīriešu dzimtē - Pepis. Sarunas laikā viņa loku lokiem staigā mums apkārt, sargā Ģirtu. Kapos sestdienas rītā valda klusums un miers. Ģirts apcer jauno sezonu teātrī, kas sāksies pēc dažām dienām: «Tad jau Pepim būs vasara garām, ilgāk nāksies vienam sēdēt mājās. Teātrī uzreiz sāksim taisīt izrādi Arī gudrinieks pārskatās, to iestudēs Mihails Gruzdovs, un gandrīz vienlaikus ritēs darbs pie izrādes Kapu svētki. Pie tās strādās Valdis Lūriņš. Man būs dublants - teātra krustdēls Gundars Grasbergs, jo nevarēšu uzreiz uz abām pusēm rosīties ar pilnu spēku.»
Atvadoties lūdzu Ģirtam nopozēt bildei. Viņš smej: «Fotografējoties dāmai jāskatās uz kungu, bet kungam - aparātā! No kādas izrādes šie vārdi? Nu, no Lilioma tak!» Pepe kā īsta dāma nenovērš acis no Ģirta. Noknikšķ fotoaparāta slēdzis. Bildē iemūžināti divi uzticīgi draugi.