«Bet viņš atnāks,» saka Purkalna kungs. Pagalmā piesaulītē koši plaukst zilsniedzītes, bet virs elektrības staba reiz savītā stārķa ligzda vēl tukša. Purkalna kungs ik gadu vērojis stārķu rosīšanos ligzdā, viņš cer, ka tā būs arī šogad.
Spēcīgais vīrs mūs aicina uz plašo halli mājas otrajā stāvā. Te viņš lasa grāmatas, iekur kamīnu, uzņem ciemos savas TTT «zelta meitenes». Vienā halles malā iekārtots šaha stūrītis. Basketbols, dzīvnieki un šahs - tās joprojām ir trīs lielākās kaislības Andra Purkalna dzīvē. Tiesa, šahu viņš nespēlē ar kuru katru, jo «gribas līdzvērtīgu pretinieku».
Šahs radīja pārliecību
«Šahu spēlēju kopš piecu gadu vecuma, to man krusttēvs iemācīja. Bērnībā četrus gadus pavadīju laukos Mēmelē pie vectēva, tur arī gāju Mēmeles septiņgadīgajā skolā. Pagastā šahu spēlēt vēl prata tikai skolas direktors. Un mans tēvs. Samācījos, taisījām turnīrus - skolas direktors mani neieredzēja, jo es viņu apspēlēju,» stāsta Andris Purkalns.
Viņš nožēlo, ka mūslaikos skolā nemāca šaha spēli, jo tā attīsta loģisko domāšanu: «Šahā ir līdzīgi kā karavadonim, kuram kā stratēģim jāzina, kā sakomplektēt savu karaspēku. Arī sporta treneriem pie tā būtu jāstrādā, jo tagad basketbolā māca pazīstamas kombinācijas, bet nerāda problēmas, nedod uzdevumus. Manā laikā mēs ļoti gatavojāmies un pret mums gatavojās - vadošie Padomju Savienības treneri sanāca kopā un sprieda, kādā veidā mūs apspēlēt. Nu kā - caur šahu! Šahs man dzīvē radīja pārliecību par daudzām lietām.»
Purkalna kungs uzsver arī vectēva lomu viņa audzināšanā: «Augustīns Purkalns bija pagastā inteliģentākais cilvēks, visi nāca pie viņa pēc padoma. Vecaistēvs rakstīja dienasgrāmatu, daudz lasīja. Viņam piemita precizitāte, viņš ieturēja režīmu - katru vakaru un rītu vingroja, kamēr citi veči no rītiem lāpījās. Viņš mani dresēja, bet es uzskatīju, ka mani neieredz.» Tomēr, atceroties, kā skaistās vasaras dienās vectēvs ļāvis viņam zirgus peldināt, Andris Purkalns atzīst, ka tie bijuši bērnības lielākie prieki, un šodien ir pateicīgs par ieaudzināto: «Kas cilvēkam ir pats galvenais? Vectēvam tas bija - vīrs un vārds. Tagad tā daudziem pietrūkst.»
Stiprs savā būtībā
No laukiem atgriežoties Rīgā, Andris basketbolu spēlējis jau no 15 gadu vecuma. «Man patika kalni, es gribēju makšķerēt, ceļot un stāties Kalnu institūtā.» Vidusskolu viņš beidzis kā teicamnieks, tomēr Kalnu institūtā nav ticis. Ko darīt? «Švāģeris mācījās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, pastāstīja, ka tur ir labi - ir sports, dabaszinības. Es netaisījos par treneri, man vienkārši patika spēlēt basketbolu. Tā viss sākās,» saka Purkalna kungs.
Pēc augstskolas viņš sāka sporta skolotāja gaitas Rīgas 6. vidusskolā. Paralēli strādāja par treneri 2. bērnu un jaunatnes sporta skolā. Tur izveidoja savu pirmo meiteņu basketbola komandu, kura PSRS jaunatnes basketbola meistarsacīkstēs izcīnīja zelta un sudraba medaļas. «Es jutos stiprs savā būtībā. Meitenes ļoti labi spēlēja - Latvijā un Padomju Savienībā mums pretinieku nebija,» bez lielības saka sirmais treneris. Piecpadsmit no šīm meitenēm kļuva par TTT sieviešu basketbola meistarkomandas papildinājumu. Tagad Purkalna kungs, satiekoties ar savām meitenēm, ir priecīgs. «Svarīgi, ka viņas visas ir personības. Reiz satiekoties atdevu viņām savulaik rakstītos paskaidrojumus. Lasījām kopā un smējām līdz asarām. Meitenes atzinās, ka toreiz manas treniņnometnes dēvējušas par Kaibalas Osvencimu. Atzinās, kā naktīs gājušas ābolos. Bet es arī bērnībā gāju pie kaimiņiem ābolos, kaut vectēvam Mēmeles dārzā bija 100 ābeļu,» smej Purkalna kungs.
Dzīves lielākā augstskola
«Dzīvē viss notiek likumsakarīgi, tomēr tur, augšā, kāds mūs regulē,» Andris Purkalns raksturo apmēram gadu ilgu dzīves posmu pēc aiziešanas no TTT, viņš turpina: «Gadu nostrādāju ar mazgadīgajiem noziedzniekiem Kuldīgas ielas skolā pie Botāniskā dārza. Tā bija lielākā augstskola, ko savā dzīvē beidzu. Tādu skolu nekur citur apgūt nevar. Biju audzinātājs krievu grupai, uzpasēju viņus dienu un nakti. Tie mazgadīgie jau gatavojās nevis iznākt dzīvē, bet cietumam. Katru dienu staigāju kā pa naža asmeni - vai nu viņi, vai es.» Viņš atceras, kā mazgadīgo barveži esot panākuši, ka citi skolotāji viņiem atnes cigaretes, pat alkoholu: «Ivanovs bija manas grupas vecākais, viņš man saka - jūs mūs nepāraudzināsiet! Es saku - tā nebūs, Ivanov, būs tā, kā es saku. Reiz viņiem apsolīju - ja labi uzvedīsies, aizvedīšu makšķerēt.» Zēni nedēļu tiešām labi uzvedušies, un Purkalns gājis pie skolas direktora prasīt autobusu braucienam uz ezeru. Direktors bijis šokā - tie zēni taču neatnāks atpakaļ!
Tomēr Purkalns sameklējis makšķeres, tārpus, sagādājis katliņu zupai uz ugunskura un makšķerēt aizvedis uz kādu poligonu. «Daži puikas prasa, vai drīkstot aiziet uz mežu. Es palaižu. Mēs, pārējie, jau izvārām zupu, bet puiši no meža neatgriežas. Man jau jocīgi paliek. Un tad viņi nāk - melniem ģīmjiem, acis vien spīd! Izrādās, poligonā notiek tanku manevri. Iedomājieties - puikām redzēt ko tādu! Viņi bija tik laimīgi! Bet galvenais, ka divi no viņiem man atnesa mežā pašu salasītas odziņas, - ko tādu sagaidīt!» Mājās atgriezušies visi, turklāt skaļi dziedādami. Kad skolotājs Purkalns gājis prom no darba skolā, mazgadīgo grupas barvedis Ivanovs viņam atnesis piecas rozes. «Tik skaistas rozes! Domāju, viņš tās bija nospēris Botāniskajā dārzā, tikai nezinu, kā. Es uzskatu, ka tās piecas rozes man ir visdārgākās mūžā,» saka Andris Purkalns.