Kad aktualizējas diskusijas par Ministru prezidenta, deputāta vai valsts pārvaldes darbinieka algu, allaž viens no galvenajiem ir jautājums par atalgojumu - kāpēc tas ir tik liels vai tik mazs, jo objektīvi nomērīt to nav iespējams.
Saimnieciskajā dzīvē viss ir vienkārši - uzņēmums visu gadu strādā, lai sasniegtu rezultātu. Kad gads ir noslēdzies, mēs vērtējam sasniegto un ar darba augļiem varam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Daļu varam nodot īpašniekiem, izmaksāt prēmijas vai investēt attīstībā. Taču vienmēr darbība ir virzīta uz konkrētu rezultātu.
Ar valsts pārvaldi ir citādi. Valsts sistēma strādā pie procesa, un rezultāts to maz interesē. Piemēram, tiek būvēts tilts, atjaunoti ceļi vai celta bibliotēka, un visi ir ieinteresēti, kā procesa laikā izvilkt no konkrētā projekta pēc iespējas vairāk naudas. Tādēļ šie objekti ir dārgi, parādās korupcija, un ierēdņi pēkšņi iegādājas labas automašīnas, mājas vai dodas dārgos ceļojumos. Bet pasaulē ir piemēri, piemēram, Singapūra, kur augstāko amatpersonu atalgojums ir saistīts ar noteiktiem valsts dzīves indikatoriem - pensiju lielumu, IK pieaugumu, inflāciju. Tie ir reāli mērāmi procesi konkrētā laika nogrieznī, proti, gada garumā, un premjers vai finanšu ministrs saņem atalgojumu vai prēmiju atkarībā no valsts ekonomikas rezultātiem. Tad amatpersona saprot - ja bibliotēku uzcels lētāk, ja tiltu uzbūvēs lētāk, ja, atjaunojot ceļus, nezags, tad valsts ietaupīs kaudzi naudas, uzlabosies iedzīvotāju labklājība un arī ierēdnis saņems būtiskas prēmijas (jau pieminētajā Singapūrā gadā pat divus miljonus dolāru), tāpēc ir ieinteresēts visu darīt efektīvi un kvalitatīvi.
Ja sabiedrība principiāli atbalsta šādu pieeju, indikatoru un formulu meklējumi ir sekundārs jautājums. Pat, ja amatpersonas mainās, šo rezultātu var sadalīt uz visiem, kas konkrētajā laika posmā bijuši pie varas. Tas nav tik būtiski! Svarīgākais ir virziens, kas orientēts uz rezultātu, nevis procesu.
Pasaule ir kļuvusi citāda, jo valsts kā tiesību subjekts vairs nav noteicošais elements, lai gan ar savu budžetu tā ir uzskatāma par atsevišķu spēlētāju globālajā tirgū. Zināmā mērā valsts konkurē ar lielajām korporācijām, kurām arī ir gada budžets, ieņēmumi, izdevumi. Tādēļ uzskatu, ka saimnieciskā puse valstij ir jāveido pēc līdzīgiem principiem. Valdības vadītājs būtībā ir valsts augstākais menedžeris, kura uzdevums ir sameklēt vislabākos valsts uzņēmumu vadītājus, kam arī būtu jānosaka atalgojums atbilstoši rezultātam, nevis procesam. Ja nosakām saprotamus indikatorus, uzņēmuma vadītājam ir skaidrs mērķis: ja izdarīšu - saņemšu prēmiju, ja neizdarīšu - nesaņemšu.
Ja būtu mana teikšana, es iezīmētu kritērijus, ka vadošo amatpersonu, piemēram, premjera vai valsts uzņēmuma vadītāja amatu var ieņemt tikai tādi cilvēki, kas ir pierādījuši savu saimniecisko varēšanu. Piemēram, viņi ir vadījuši pietiekami lielus uzņēmumus, kas viņu darbības laikā ir attīstījušies un sasnieguši pozitīvus rezultātus. Ja valsts vadībā darbojas cilvēki, kuriem nav šādas pieredzes, nevajag brīnīties par rezultātu. Skaidrs, ka valsts ir daudzpusīgs organisms, taču lielākie strīdi sabiedrībā nav par to, ka kādam aizliedz dziedāt vai dejot, bet gan par naudu. Tāpēc ir tikai loģiski, ka saimnieciskajā sadaļā ir jāstrādā ar saimnieciskiem līdzekļiem un saimnieciskā sadaļa ir jāvada saimniekam.
Bet mēs jau varam turpināt dzīvot kā līdz šim. Man kā uzņēmējam īpašu problēmu nav, taču ir lērums cilvēku, kuriem nav darba, nav iztikas līdzekļu, nav naudas, lai samaksātu ārstam. Tiem, kas šo valsti pārvalda, ir jāizdara secinājumi, ka pašreizējais saimnieciskās darbības mehānisms sevi ir izsmēlis un ir jāmeklē kaut kas jauns. Es piedāvāju risinājumu - virzīt darbību uz rezultātu. Tieši pēc šāda principa strādā augstskolas menedžments, un rezultāts ir! Jūs jautāsiet - kāpēc? Tāpēc, ka menedžmentam ir motivācija uzlabot rezultātu.