Jubilejas parasti mēdz pavadīt svinīga svētku sajūta, taču šoreiz, spraužot svecītes tortē, gaisā valdīja nepatīkama noskaņa. 9. augustā apritēja pasaules finanšu krīzes piektā gadadiena. Vai kāds vēl atceras, ko viņš darīja šajā dienā? Toreiz mūsu televizoru ekrānus nesasniedza tik iespadīgas bildes kā 2001. gada 11. septembrī, tomēr arī šī diena mainīja ļoti daudz. Dow Jones indeksa stabiņš nogruva turpat vai par 400 punktiem, un pirmais domino kauliņš bija kritis, skaistais sapnis bija izsapņots.
Tagad šķiet, ka esam tādās kā gaidās bijībā pret nezināmo, piesardzīgi laizām brūces un tramīgi veramies apkārt. To pašu gan nevar teikt par pārējo Eiropu. Tās fasādē parādījušās pamatīgas plaisas. Vācija, Eiropas svētība un lāsts, pamazām nonāk savējo sabiedroto kritikas krustugunīs. Vācija ir kā stingra mamma, kurai rokās ir liela konfekšu kārba, bet izlutinātie bērni nav apmierināti tikai ar vienu konfekti dienā un kļūst nešpetni. Britu necimperlīgā prese iet pat tik tālu, ka salīdzina kanclerieni ar fīreru, sakot, ka to, ko Hitlers neiespēja paveikt ar militāriem līdzekļiem, mūsdienu vācieši paveic ar tirdzniecību un finanšu disciplīnu. Laipni lūgti ceturtajā reihā. Tā vispārējo situāciju novērtē Daily Mail. Arī grieķu un itāļu laikrakstos Merkele parādījusies attēlota nacionālsociālistu uniformā.
Kontinentālās Eiropas un angļu attiecības politiskās sadarbības lauciņā jau vienmēr bijušas diezgan pavēsas, bet pēdējā laika nesaskaņas ar Franciju un ASV vāciešiem var maksāt dārgi. Kamēr daudzas valstis dzīvo ar galvu mākoņos, Vācija seko reālam krīzes pārvarēšanas plānam. Tā saprot, ka parādus, tātad nesegtas vērtības, nevar atmaksāt ar vēl vairāk nesegtām vērtībām. Tas, kurš paģirām apmiglotā rītā apgalvo, ka, ar ko saslimi, ar to jāārstējas, drīz nenovēršami kļūs par alkoholiķi. Arī valsts, kas darbojas pēc šī moto, nedara sev labu. Veselais saprāts sēž čokuriņā sarāvies, iespiests starp pirktspēju, apgrozījumu un biržas amerikāņu kalniņiem, bet Eiropas saprātīgā vilcējlokomotīve iebrauc arvien dziļākā politiskā strupceļā.
Lai cik virspusēji šeit arī būtu apskatīti ekonomiskie procesi, Latvija tomēr, skatoties no šāda skatu punkta, var uzsist sev uz pleca. Šajos piecos gados esam iemācījušies, ka tērēt var tik, cik makā ir, ka laukos pavadīts atvaļinājums arī nemaz nav tik slikts un ka telpā, kurā neatrodies, ir jāizslēdz gaisma. Ir jau bijis visādi. Esam atlaiduši Saeimu, esam nīduši, mīlējuši un pēc tam atkal nīduši vienu un to pašu prezidentu, esam bijuši pat spiesti aizstāvēt savu valodu. Kaut arī bieži esam spiesti dzīvot pēc neprātīgā principa - kas mūs nenogalina, tas padara stiprākus, mēs tomēr nepiederam pie valstīm, kas uz sevi var skatīties kā uz kopā saslaucītu lausku čupiņu. Darāmā ir vēl daudz, tāpēc nopūtīsim svecītes un lai katra vēlēšanās piepildās!