Tuvojas vasaras saulgriežu svinības, kas dīvainā kārtā man atgādina par dzejnieka Andra Ogriņa rindām: «tu iznāc no veikala ar iepirkumu maisiņiem zem acīm» (Plaukstu šķērsielas)... Ja neironizē, šo svētku pašsaprotamība un iegājušies rituāli aizsedz to, cik būtiski tie bijuši okupācijas laikā - gan režīmam, gan iedzīvotājiem. Pārlūkojot profesora Sergeja Kruka pētījumu (Tradīcijas robežas..., Letonica, 2012. gada Nr. 3), jāsecina, ka Jāņi arvien ir daudz liecinājuši par mums. Dažādā nozīmē. Gan to, kādi konformisti un līdzskrējēji mēs varam būt, gan to, ka ir reizes, kad pat visdraņķīgākajos apstākļos t. s. letiņš nav ar mieru piekāpties.
No vienas puses, skatoties no šodienas pozīcijām, vienkārši absurda, savā ziņā pat smieklīgi paranoiska ir bijusi vēršanās pret svētkiem. Piemēram, 1961. gadā pamatīgas nepatikšanas sanāk Latvijas Valsts izdevniecības redaktorei Valentīnai Valpēterei, kura gatavo Pāvila Rozīša kopotos rakstus un 5. sējumā atstāj dzejoli Zilā kalnā, kas sākas tā: «Ej Jāņu naktī turp, kur zilas miglas tīti, ir tautas gaišais prieks un dziļo gaidu mīti, kur brīnumpuķe plaukst, kas visiem vēstīt būs, ka kādreiz zaudēto reiz tauta atkal gūs». Par laimi, ir acīgi biedri, piemēram, tulkotāja Lūcija Rambeka (vismaz tā apgalvo Kruks), kas vērš vadības uzmanību uz šo diversiju pret padomju varu, attiecīgā sējuma tirāža (15 000 eksemplāru) tiek pārdrukāta, savukārt izdevniecības direktors Edmunds Ratnieks lūdz arodbiedrību sankcionēt Valpēteres atlaišanu. Pārsteidzošākais ir tas, ka arodbiedrība nepiekrīt. Tiesa, Valpētere vienalga tiek atlaista. Šis marasms tā laika Latvijā noved līdz tam, ka grāmatas Latviešu virtuve redaktore nomaina receptē «Jāņu siers» uz «Lauku siers». Neko daudz nepalīdz arī ideoloģiski pareizs konteksts - Latvijas Zinātņu akadēmija aizkavē Latvijas literatūras vēstures 6. sējuma iznākšanu, jo tajā palicis Aleksandra Čaka dzejolis par Ļeņina tikšanos ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem... sasodīts, Jāņu dienā.
Tātad varētu likties, ka politiskais režīms svētkus ir tā izravējis, ka ļaudis, kuri centušies izdzīvot visos laikos, arī daudz pretī nerunās. Nav tik vienkārši. Piemēram, kad lielinieku oficiozs, laikraksts Cīņa, 1961. gada 24. martā publicē pret Jāņiem vērstu ievadsleju, uz redakciju sāk pienākt protesta vēstules ar reāliem parakstiem (tātad bija, kas nebaidījās). Kombināta Sarkanā tekstilniece 12. ceha kolektīvs (50 parakstu!) vienā mierā deklarē: «Ceram, ka mums nav jāatgādina jums par PSRS Konstitūcijas pantu, kurā teikts par nacionālo svētku atzīšanu.» Diemžēl nav ne jausmas, kas ar protestētājiem vēlāk notika, tomēr šajā gadījumā no svara ir uzdrīkstēšanās fakts.
Protams, svētki nav īstā reize vēsturiskām refleksijām, un vispār uz Latviju var attiecināt rakstnieces Enes Mihkelsones teikto (Mēra kaps): «Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz». Tajā pašā laikā vēsture ļauj simboliem un rituāliem, kas laika gaitā apsūbējuši vai trivializējušies, piešķirt papildu jēgu un garšu.