Brīvā un demokrātiskā valstī presei nav nekāda attaisnojuma, ja tā nespēj precīzi informēt sabiedrību par būtiskākajiem notikumiem gan savas valsts, gan arī starptautiski plašākos ietvaros. Žurnālistiem un notikumu skaidrotājiem jeb komentētājiem, kā to paredz viņu darba pienākumi, ir jāorientējas norisēs un jāspēj sniegt to analīze. Spēju aiz daudzajiem notikumiem saskatīt to faktisko nozīmi nevar iegūt īsā laikā, tā pa īstam dodas rokā tikai pēc daudziem darba gadiem, kas palīdzējuši attīstīt žurnālista pieredzi. Visi taču zina, ka ārsta tapšanai nepieciešami vismaz desmit gadi, un darbs presē nav izņēmums.
Negribētos ticēt, ka Latvijā joprojām ir daudz tādu cilvēku, kas par Baltkrievijas režīmu domā kā par pozitīvu politiski ekonomisko sistēmu. It īpaši pēc tam, kad arī Lukašenko vadītā valsts nokļuva dziļā saimnieciskajā bedrē, kā arī beidzamajām politiskajām represijām. Latvijā dzīvojošam tirgotājam vai lauku saimniekam nav pienākuma to zināt, tomēr gribētos redzēt lielāku mūsu valsts iedzīvotāju informētību par dzīvi, vispirms jau visās kaimiņvalstīs. Taču, ko nevar pārmest pārējiem, to nākas prasīt no medijiem. Un te nu jautājums - vai sabiedrības informētības nodrošināšanai ir izdarīts pietiekami daudz? Vai tāda pati nezināma teritorija nav arī Krievija? Latvijas žurnālistam vajadzētu spēt parādīt saistību starp zemāko korupcijas līmeni, ko iespējams iepazīt, ar automašīnu nokļūstot uz Krievijas ceļiem, kā arī daudzu miljonu vērtām pateicībām un potenciālu izniekojošās spēcīgās valsts bezcerīgo saimniecisko buksēšanu. Ierindas vēlētājam Latvijā nav pienākums atcerēties upuru skaitu (pāri par 200 tūkstošiem) Čečenijā, neaizmirstamo Vladimira Putina teicienu par žmiegšanu atejā, nogalināto žurnālisti Annu Poļitkovsku, cinisku melu pavadīto iebrukumu Gruzijā, taču mūsu žurnālistiem tas jāzina. Latvijas presei nevajadzētu būt vieglprātīgai pret to, ka arī Latvijā notiek nopietna kauja par prātiem. Varam būt gandarīti par 20 gadiem, kas nodzīvoti bez propagandas. Bijusī kompartijas loma nav jāuzņemas žurnālistiem, bet viņu pienākums ir zināt vislabāk. Piemēram, latviešu žurnālistam jāzina par miljoniem Kremļa režīma aizmirstu strādnieku, laucinieku visā Krievijā, kas nav redzējuši nekādu labumu no gāzes un naftas dolāriem.