Diena jau rakstījusi, ka Ellas Ivanovas slepkavība notika 2008.gada 6.janvārī, kad, ar meitām atgriezusies mājās no brīvdienām Spānijā, viņa tika nošauta Garkalnes novadā - ģimenes privātmājas pagalmā. Visiem apsūdzētajiem kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Neviens savu vainu neatzīst.
Vājās vietas
Visnopietnākie pierādījumi ir pret L.Antonovu, kuru aizturēja dažas stundas pēc slepkavības. Lai gan viņš pats liecībās neatzīst, ka šāvis, bet apgalvo, ka viņam kāds pēc notikušā tikai iedevis ieročus un licis pārvilkt drēbes, tomēr šaujampulvera pēdas ir konstatētas, ieroči arī ir atrasti. Savukārt pārējo dalība noziegumā turas tikai uz sakarībām, proti, Asifs Handžanovs nogādājis L.Antonovu slepkavības vakarā Baltezerā, V.Mamedovs ar abiem bijis pazīstams un neilgi pirms slepkavības abus saticis, savukārt I.Ivanovs bijis Vitālijs Mamedova darba devējs.
«Mamedovs strādāja par šoferi lielā uzņēmumā, kurš piederēja Ivanovam. Abi ir pārāk attāli pēc subordinācijas, lai būtu tuvi paziņas,» Dienai norāda V.Mamedova advokāte Indra Dogadova. To, ka V.Mamedovs labi pazinis A.Handžanovu un L.Antonovu, neviens nenoliedz, taču viņi neesot tikušies, lai plānotu slepkavību. A.Handžanova advokāts Oskars Rode apstiprina, ka viņa klients ir vedis L.Antonovu uz Baltezeru, taču viņš strādājot par taksistu un draugs palūdzis, lai viņu tur aizved. Solījis atbraukt arī pakaļ, taču Juglā pa ceļam uzņēmis mašīnā klientus, tāpēc nav ieradies.
Prokuratūras versiju par nozieguma gaitu daļēji tomēr apstiprina tiešāki pierādījumi, proti, bijis kāds liecinieks, kas spēļu zālē pārdevis V.Mamedovam mobilo tālruni, kas nodots L.Antonovam, taču izrādījies, ka liecinieks ir kāds narkomāns, kurš no liecībām atteicies. Apsūdzības rakstā minēts arī, ka I.Ivanovs suņus sazāļojis, lai netraucē, taču detalizētas analīzes nav veiktas. Prokurore Ieva Paglīte norāda, ka tās bija jāsūta uz Angliju un pārāk dārgi maksāja.
«Lieta ir slikti izmeklēta. Pirmo reizi manā praksē ir situācija, ka jāatspēko pieņēmumi, nevis pierādījumi,» tā lietas materiālus raksturo I.Ivanova advokāts Guntars Antoms. Viņš uzskata, ka E. Ivanovas slepkavību pasūtījis nevis viņas vīrs, bet gan biznesa konkurenti, kas izmantojuši L.Antonovu, lai tiesībsargi, šķetinot lietu, aizietu līdz I.Ivanovam, kā tas šobrīd noticis.
«Caur viņu Latvijā ieplūda daudz investīciju no Krievijas. Viņam nebija problēmu sarunāt bankā 20-40 miljonu vērtus kredītus. Protams, ja cilvēks darbojas tādā mērogā, viņam rodas daudz nelabvēļu un ar katru nākamo darījumu sīvāki konkurenti,» norāda G.Antoms. Arī L.Antonova advokāts Egons Rusanovs ir sašutis: «Policijai ir sava versija par notikušo, ko mēģina īstenot, ieliekot lieciniekiem mutē «vajadzīgās» liecības.»
Cits scenārijs
Par labu prokuratūras versijai tomēr runā kāda apstākļu sakritība. Degvielas uzpildes stacijā Statoil, kur L.Antonovam bija jāiekāpj A.Handžanova mašīnā, tobrīd pavisam nejauši bija iebraukusi Ceļu un pašvaldības policijas mašīnas. Ja tā nebūtu, iespējams, A.Handžanovs nebūtu nobijies un būtu L.Antonovu paņēmis. Tad policijai būtu ļoti mazas izredzes atklāt šo noziegumu un neviens uz apsūdzēto sola nesēdētu, taču arī tas ir tikai pieņēmums.
Eksprokurors Armands Stumbergs skaidro, ka praksē bieži vien līdz tiesai nonāk lietas, kurās nav tiešu pierādījumu. «Notiesājošu spriedumu tādās reizēs pieņem aptuveni vienā gadījumā no piecdesmit, jo jābūt nosacījumam - pirmstiesas izmeklēšanas speciālisti un apsūdzība visus notikumus savirknējuši ļoti loģiskā notikumu ķēdē. Ja tā ir pārliecinoša, tiesa to ņem vērā.»
Nereti notiek arī tā, ka pirmā instance apsūdzētos notiesā, taču nākamā, kas vērtē visu kritiskāk, cilvēkus atbrīvo. Tā tas bija Ludzas rajona pastnieces slepkavības lietā - viens no apsūdzētAjiem pirmajā instancē tika notiesāts uz 20 gadiem, taču Augstākā tiesa viņu atbrīvoja - pierādījumu trūkuma dēļ.