Pēdējais apokalipses jātnieks savā bālganajā zirgā arī šoreiz ir aizaulekšojis mums garām, ārā aiz loga, neko nemanījis, ar sala cirvīti rokā strādā pats vecais lausks, arī mediju karuselis, kā ierasts, turpina griezties, klusi skandinot - slikta ziņa ir laba ziņa. Ziemassvētki ir vienīgais laiks, kad tas novirzās no savas ierastās ass un atļaujas tādu bezgaumību, kā stāstīt par pozitīvo. Būtu izšķērdīgi šo iespēju neizmantot.
Veselīgas valsts projekts Latvijā atgādina piramīdas būvēšanu tuksnesī - nav īsti ne materiālu, ne darbarīku, plānā tikai attēlots, kādai būvei jāizskatās beigās. Kad celtne jau pamazām sāk pieņemt apmērus, kāds pa nakti zem stūra izrok bedri, un tur iekšā sakrīt smagā darbā liktie akmens bluķi, vēl kāds ir pamanījies granīta vietā iepirkt smilšakmeni, bet dažs katru dienu ņem tikai pa mazam gabaliņam un slepus kabatā nes mājās. Tos bez atšķirības vieno prieks iedzīvoties uz citu rēķina, starpība ir tikai tajā, cik katrs var panest. Kā par brīnumu - kaut arī lēni, bet celtne aug - ne stundām, ne dienām, bet ar gadiem tā aug. Neatlaidīgo cēlēju tomēr acīmredzot ir vairāk nekā brucinātāju.
Krīze it kā ir pārvarēta, nereti pārliecinošs izrāviens uz priekšu rodas tieši pēc kārtīga spēriena pa sēžamvietu, tomēr šeit neiztikt arī bez rūgtuma piegaršas, kas pamatīgi sabojāja uz augšu ejošo statistikas līkņu parādi. Oktobrī publicētajā žurnālistu pētījumā Latvijas veiksmes stāsta slēptā puse spilgti atklājās, ka vēl par agru vilkt ārā trompetes un bungas un svinēt uzvaru. Reizē ar ekonomiku kopā bija augusi arī nevienlīdzība. Kaut izskatījās, ka politiskā elite nespēja vai negribēja tam īsti noticēt, sabiedrības spiediens lika dažam, vismaz publiski, atzīt arī bēdu stāsta esamību. Tā ir maza uzvara, tomēr tā ļauj cerēt, ka netaisnība ir tikusi pamanīta.
Sekojot līdzi starptautiskajiem notikumiem, ik dienu nākas sastapties ar asinīm, sviedriem un asarām. Uz Tuvo Austrumu, Āfrikas, Centrālamerikas un kaut vai Krievijas, Ukrainas vai Baltkrievijas fona mūsu nebūšanas izskatās kā princeses caurais miegs uz matrača, zem kura palikts zirnis. Protams, ģeogrāfiskā tuvumā netrūkst arī piemēru, kuru labklājība liek mums justies maziem, pelēkiem, un tomēr, cik patīkami, ka spēlējam ar šīm valstīm vienā līgā. Nav svarīga tā vieta, kuru tagad ieņemam, svarīgs ir virziens, kurp ejam.
Ne bez pamata mēdz teikt - kur divi latvieši, tur partija, tāpēc priecē, ka vismaz par vienu fundamentālu jautājumu šogad esam bijuši vienoti - par mūsu valodu. Pasaules krīzes epicentros šis ir bijis smags gads, kas drīzāk šķēlis nekā vienojis. Likteņi mēdz būt dažādi, tomēr mēs savā mazajā valstiņā varam justies kaut mazlietiņ apmierināti. Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!