Latvija ir maza
Pēdējo divarpus gadu laikā tie, kas dzimuši Rīgas Dzemdību namā, varētu būt māsiņas Ilonas aprūpēti. Aizkrauklē gan tādu bērnu ir vairāk, jo kopīgais darba stāžs Ilonai ir jau gandrīz 20 gadu. Uz darbu Rīgā Ilona Morozova brauc no Skrīveriem. Stunda vilcienā ir pietiekams laiks, lai apcerētu, cik gan darbu mājās varētu padarīt, jo ir gan dārzs, gan māja, gan trīs bērni. Citreiz laika nepietiek, lai pagūtu izlasīt kādu interesantu žurnālu. «Kad likvidēja Aizkraukles slimnīcas dzemdību nodaļu, tad mēs - četras māsiņas - izklīdām. Es pati toreiz biju bērna kopšanas atvaļinājumā, viena māsa aizgāja pensijā, otra tagad ir ķirurģijas nodaļā, trešā - mājas aprūpē,» stāsta Ilona. Aizkrauklieši «pēc bērniem brauc» uz Jēkabpili, Ogri, Madonu vai Rīgu. Kad mazajai meitiņai palika gads, Ilona sāka meklēt darbu. Skatījās Rīgas virzienā. «Man ļoti laimējās,» viņa smaida un uzsver, «te ir lielisks kolektīvs.»
Mērķtiecīga izvēle
Reiz jaunībā Ilona draudzenēm bija teikusi, ka nekad nestrādās par mediķi un viņai vīrs nebūs jūrnieks. Nu viņa ir medmāsa un vīrs - jūrnieks. Pēc 8. klases Ilona aizgājusi mācīties uz Rīgas 3. medicīnas skolu, un uzreiz jau bija skaidrs, ka gribēs strādāt ar maziem bērniņiem.
Ilonai pašai ir trīs bērni, un viņa jaunajiem vecākiem, ar kuriem sanāk tikties Dzemdību namā, var stāstīt ne tikai teoriju no grāmatām, bet arī no pašas pieredzes. Un pieredze audzināšanā ir dažādos laikos, jo vecākajam dēlam decembrī būs jau 20 gadu, meitai - 16, bet jaunākajai meitiņai - pieci gadi. Meita, starp citu, plāno iet mammas pēdās, un izvēle jau esot skaidra - studēs neonatoloģiju, būs jaundzimušo daktere. «Es gan pabiedēju, ka mediķa darbs nav viegls, daudz jāmācās, bet meita ir apņēmības pilna,» saka Ilona un smejas, ka varbūt pienāks laiks, kad pašas meita būs viņas priekšniece.
Bet ar mācībām tagad nevienu nenobaidīsi, jo Ilona pati pirms trijiem gadiem Latvijas Universitātē beidza māsu bakalauru programmu.
Grāmatu varētu rakstīt
Ar jaundzimušajiem strādājot, galvenais ir viņu aprūpe un vecāku izglītošana. «Ar dakteri Gulbi šad tad esam domājušas, ka vajadzētu izteicienus un situācijas pierakstīt,» smejas Ilona. «Nu, piemēram, mazulītim, lai viņš sevi nesaskrāpētu, tiek uzvilkti cimdiņi. Viņš to cimdiņu sāk zīst. Tētis satraucies nāk pie mums, jo baidās, ka bērniņš cimdiņu apēdīs.»
Tās māmiņas, kurām vēl nav 18 gadu, ir gluži kā skolnieces - uzklausa, rūpīgi visu izpilda un ir gatavas mācīties pildīt savu jauno lomu. Bet citām kategoriski noskaņotām mammām ir jāprot izskaidrot, ka internets tomēr nav tas visgudrais, kur meklēt padomus. «Ir mammas, kas, atslaucot pieniņu, grib to šķaidīt ar ūdeni, jo to esot lasījušas interneta portālā. Arguments - kāds ārsts ieteicis. Kad prasām - kurš gan dakteris to teicis, tad atbildi nevaram sameklēt,» saka Ilona.
Mazais bērniņš, kas ienāk pasaulē, dara visiem prieku, bet tomēr gadās, ka bērniņš nav gaidīts un gribēts. Ilona uzskata, ka labāk, ja mamma atsakās uzreiz pati un bērns tad nonāk bērnunamā, audžuģimenē, tiek adoptēts. Daudz smagāk ir, ja bērnam jāaug nemīlētam.
Kad jaunie vecāki dodas mājup no Dzemdību nama, Ilona vienmēr saka: «Uz redzēšanos!» Nesen kāda mamma teikusi, ka, redz', šķiroties es vēlējusi, lai nākot atkal, tad nu viņa ir klāt, lai dzemdētu otro bērniņu. Smejos, ka atkal tāpat novēlēšu - lai nāk vēl,» gaiši saka Ilona Morozova.