Tas tā būtu, ja mēs šīs komisijas darbību attiecinātu tikai uz vēstures vai, vēl konkrētāk, Otrā pasaules kara jautājumiem. Tomēr šie vēstures jautājumi - ja man būtu jāsastāda hierarhija - būtu tikai viena no prioritātēm un ne galvenā. Cita lieta, ka šie jautājumi piesaista vislielāko uzmanību, un tur sanāk vislielākā izplūkšanās.
Tad atgādiniet par citām prioritātēm.
Ja mēs runājam par saliedētu sabiedrību, tad ļoti svarīgs ir nacionālās, valstiskās identitātes jautājums. Un pirmām kārtām tas ir kultūras jautājums. Nav taču noslēpums, ka pēckara gados Latvijā ir, ja tā var teikt, iebraukusi pavisam cita kultūra, kas nav jutusi vajadzību integrēties, un šis uzstādījums atražojas arī nākamajās paaudzēs. Tādēļ esmu uzskatījis par vajadzīgu aktualizēt Latvijas Kultūras kanona jautājumu, ar ko arī Kultūras ministrija mēģina darboties. Tas, protams, daudzu skatījumā ir krietni garlaicīgs jautājums par 16. martu, bet man tas šķiet ļoti būtisks. Nākamais ir pilsonības, tās prestiža jautājums. Lai kāds būtu etniskais nošķīrums, pilsonībai vajadzētu būt vienojošam elementam, kaut kam tādam, uz ko tiecas. Visbeidzot diasporas jautājums. Es nejaucos reemigrācijas jautājumos - lai ar to nodarbojas Ekonomikas ministrija. Mana rūpe ir par saikni starp Latviju un aizbraukušajiem. Vai viņi atgriezīsies vai neatgriezīsies, tas ir viens, bet svarīgi, lai saglabātos saikne.
Ja runā par sabiedrības saliedētību, vēl viena lūzuma līnija iet starp, nosacīti sakot, bagātajiem un nabagajiem. Vai šī tēma nav ļoti svarīga sabiedrības saliedētībai? Jo latvieši un krievi lamā varu vienlīdz dedzīgi...
Lamāt lamā, bet kaut kā tas nerezultējas kopīgā rīcībā... Bet es jums piekrītu, tomēr vienā komisijā nevar sagrābties visus jautājumus. Atklāti sakot, jau manis uzskaitītie jautājumi, prioritātes, ir mazliet par daudz.
Atgriežoties pie vēstures - vai izlīgums vispār ir panākams dažu gadu laikā? Atšķirīgas interpretācijas par notikušo ir ļoti dzīvelīgas - domāju, horvātiem un serbiem, piemēram, joprojām ir ļoti atšķirīgi priekšstati par deviņdesmito gadu sākuma notikumiem...
Redzat, ir izveidojušies zināmi stereotipi par jēdzieniem - man vispār nepatīk vārds «izlīgums», jo tas ir maldinošs. Daudzi ar «izlīgumu» saprot «samierināšanos», gandrīz vai «brāļošanos». Patiesībā runa ir par zināmu vienošanos «beigsim karu!». Beidzam nemitīgo 16. marta un 9. maija pretnostādīšanu. Nav jāiedomājas, ka pretējās puses spēs vienoties tieši par vienotu vēstures traktējumu - jātiecas uz to, ka puses, lai arī paliek katra pie sava traktējuma, vismaz uzklausa viena otru un nemēģina pie katras izdevības akcentēt savas domstarpības.
Vai saliedētību neapgrūtina arī citu valstu vēsturē piedzīvotais - ekonomiski un citādi nestabilos laikos cilvēkiem identificēšanās ar kādu grupu sistēmā «mēs - viņi» palīdz sajust vismaz kādu piederību, pat ja iluzoru un kaitējošu? Varbūt vienkārši jānogaida?
Ko nozīmē «jānogaida»? Pat ja vēstures tiešie liecinieki aiziet viņsaulē, pretrunas turpinās atražoties nākamajās paaudzēs. Bet te mēs atgriežamies pie jautājuma par valstisko identitāti, kultūru. Ja mēs spētu vienoties par kopīgu skatījumu uz Latvijas nākotni, ar pretrunām pagātnes uztverē mēs vieglāk tiktu galā.
Ir dzirdēts viedoklis, kas gan ir tiešā pretrunā ar iepriekšējo jautājumu, ka ierindas cilvēku līmenī attiecības ir gluži labas, ja vien politiķi nesačakarētu...
Nu, politiķi sačakarē, lai gan to pašu varētu teikt par medijiem - abas grupas to koku iebāž un tos sūdus maisa. Jā, politiķi maisa, tomēr ir ko maisīt. Piekrītu, sadzīves līmenī attiecības ir normālas, tomēr nevar noliegt dziļākus strāvojumus, kas laiku pa laikam izlaužas.
Jūs vairākkārt pieminējāt kultūras lielo nozīmi sabiedrības saliedēšanā. Vai nav tā, ka šis «instruments» īsti nedarbojas, jo kultūras svarīgums cilvēku dzīvē vispār ir samazinājies? Piemēram, latviešu daiļliteratūra maz, tomēr tiek tulkota krievu valodā, iznāk labi pētījumi par cittautiešu kultūras vēsturi Latvijā, bet tas nesasniedz auditoriju.
Jā, šo jautājumu es ļoti labi saprotu... Te ir vairāki aspekti. Pirmkārt, šajā procesā lielāka iniciatīva ir jāuzņemas inteliģencei. Šobrīd pavāji ir gan ar inteliģences potenciālu kā tādu, gan ar to, kā pat tas potenciāls, kāds ir, tiek izmantots. Otrkārt, vajadzētu saprast, kas ir šis vienojošais kultūrā. Cilvēks var nebūt kristietis, labi zināt Bībeli, tomēr viņam ir kaut kāds priekšstats par Bībeles sižetiem un vērtībām, kas rada iespēju sarunai. Līdzīgi ir ar jau pieminēto Kultūras kanonu. Skaidrs, ka nav ikvienam Latvijā dzīvojošajam jābūt Blaumaņa cienītājam, tomēr caur izglītības sistēmu var radīt vismaz zināšanu bāzi. Arī tas nenotiks gada vai divu laikā, tam ir nepieciešams ilgāks laiks, tomēr, šķiet, tas ir pareizs ceļš.
Pilsonība kā vērtība. Vai te kavēklis nav pilsonības identificēšana ar valsti, politisko režīmu? «Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti»...
No šī būtu jātiek vaļā, turklāt pirmām kārtām pašiem latviešiem. Es pats esmu daudz kā žurnālists par politiķiem ironizējis, tomēr te ir kritiskā robeža, jo sevišķi tik mazām nācijām. Braukt mazā kuģītī pa okeānu un ļauni priecāties, ka kapteinis ir stulbs vai piedzēris, ir diezgan riskanta uzvedība. Jā, politiķi Latvijā ir tālu no ideālā, tomēr tad man jāsaka tā: ja tautai parlamentā vajadzētu būt proporcionāli pārstāvētai, tad vēl dažas kretīnu vietas ir brīvas... Jā, politiķi ir vainīgi, bet šos politiķus ir audzinājuši mūsu pašu cienījamie skolotāji, viņi nāk no tādām pašām ģimenēm kā sabiedrības pārējā daļa, lasa tās pašas avīzes utt. Saka: nekas šajā valstī nemainīsies, kamēr politikā elite - un seko uzskaitījums. Jā. Bet nekas nemainīsies arī tad, ja sabiedrība pati nespēs ievēlēt adekvātu politisko eliti.
Vai nav tā, ka mēs te varam runāt līdz vakaram, bet, kamēr informatīvā telpa ir tik sašķelta, pat prātīgās lietas līdz cittautiešiem vienkārši nenonāks?
Godīgi sakot, man nav jēdzīgas atbildes. Esmu domājis par to, ka varbūt iesākumam noderētu kāds intelektuāls, kultūrai veltīts izdevums ar tekstu paralēli vairākās valodās.