Spēles rītā no Latvijas izlases nometnes pienāca oficiāls apstiprinājums tam, ka valstsvienības kapteinis turnīrā būs Sandis Ozoliņš. Pēdējā treniņā iespēlētās maiņas netika izjauktas un Ozoliņam atradās vieta tikai trešajā aizsargu pārī. Sastāva kontekstā vienīgā intriga bija par to, kurš no uzbrucējiem paliks malā. Lipinot ceturto uzbrucēju trijnieku, liekais izrādījās Vitālijs Pavlovs. Lielbritānijas izlases galvenais treneris Tonijs Hends nedaudz pārsteidzoši vārtu sargāšanu uzticēja Anglijas otrajā līgā spēlējošajam Stīvijam Lailam un nekļūdījās. Lails aizvadīja labu spēli, savu komandu vairākkārt glāba bīstamās situācijās.
Diezgan haotiskais sniegums Latvijas izlases izpildījumā pirmajā trešdaļā vedināja uz pārdomām, ka viena pārbaudes spēle pirms turnīra būtu lieti noderējusi. Tāpēc labi, ka pirmais pretinieks bija rangā zemākā Lielbritānija. Pret organizēto Kazahstānu mūsējiem būtu klājies pavisam smagi. Hokejā komandas smadzenes ir centra uzbrucēji, un vismaz pagaidām šķiet, ka šajā postenī spēlējošajiem Latvijas izlases uzbrucējiem vajadzētu vairāk uzņemties iniciatīvu.
Treneris Teds Nolans ceturto maiņu veidoja, lai jauktu pretinieku labos nodomus, taču pirmajā mačā Štāla trijnieks parādīja, ka var būt priekšējā līnijā arī radošs un rezultatīvs. Gints Meija ar jau 3. minūtē gūtajiem vārtiem Nolanam netieši norādīja, ka nebija pamata apšaubīt viņa iekļaušanu sastāvā. Labo ziņu sarakstā jāiekļauj arī komandas spēle skaitliskajā vairākumā un Sandis Ozoliņš. Abas vairākuma brigādes spēja izveidot bīstamus momentus, bet specbrigāde: Indrašis - Dārziņš - Ņiživijs darbojās arī produktīvi. Ozoliņš apliecināja, ka uzbrukuma veidošanā par viņu Latvijas hokejā patlaban labāka nav.
Lielbritānijas barjera ir pārvarēta, taču galvenās spēles turnīrā vēl tikai priekšā. Pēc Kazahstānas uzvaras pār Franciju sestdienas spēlei jau ir būt vai nebūt statuss. Zaudējuma gadījumā Kazahstānai, visticamāk, Soču sapnis būs izsapņots, tāpēc Latvijas hokejistiem kā sapieriem nav dota iespēja kļūdīties.