Pirms pāris dienām notikušās Kirgizstānas parlamenta vēlēšanas ļauj cerēt, ka šis varētu arī nebūt klasiskais variants, kad revolūcija apēd pati savus bērnus. Iemesls vienkāršs: Otunbajevas līdzšinējās attiecības ar varu neatgādina alkoholiķa attiecības ar šņabja pudeli, kā tas diemžēl raksturīgs gan dažādu apvērsumu, gan pat demokrātisku procesu uzvarētājiem. Diplomātei Otunbajevai tā īsti nav kaitējuši pat jūnijā notikušie etniskie nemieri, kas prasīja ievērojami vairāk upuru par pašu valsts apvērsumu un pasaules uzmanību ne tai labākajā nozīmē piesaistīja ar 400 tūkstošiem bēgļu. Viņa tomēr pamanījās gan noturēties pie varas, gan daudzmaz savaldīt nemierus, gan arī visai jezgai pa vidu samērā veiksmīgi noorganizēt referendumu par jauno konstitūciju. Referendumā absolūtais vairākums bija par Otunbajevas kļūšanu par prezidenti līdz 2011. gada beigām un valsts pārveidi no prezidentālas par parlamentāru. Nu līdz ar notikušajām vēlēšanām plānotais lielā mērā ir sasniegts.
Kirgizstānā notiekošais ir svarīgs ne vien ar tādu blakni (tā zināmā mērā attiecas arī uz Latviju), ka tur atrodas Afganistānas kara apgādei būtiska ASV karabāze, bet arī ar savu tiešo nozīmību. Ievērības un atbalsta cienīgs ir fakts, ka šī valsts nule kļuvusi par pirmo parlamentāro demokrātiju reģionā, kur citās pēcpadomju Krievijas satelītvalstīs visur pie varas ir dažāda despotisma pakāpes prezidenti. Kaut pagaidām ļoti sadrumstalota, Kirgizstānas politiskā dzīve varētu tapt par labu sākumu jaunai demokrātijai, kas varētu kļūt par paraugu visai Vidusāzijai. Un kas zina, vai pēc vairākiem gadiem politoloģijas studentiem nebūs sevišķi jāpaskaidro, kāpēc runas par gaišajā nākotnē plaukstošo Biškeku šovasar Latvijā tika uztvertas kā draudi.