Citās koncertvietās bija nepieciešama scenogrāfija, speciāli tērpi un projekcijas vai atspulgi kā pēdējā koncertsērijā Palladium, turpretim Doma baznīcā viss jau ir gatavs - telpa un akustika perfekti mūzikai atbilstoša, dzirdamība ideāla (dažs to, kā parasti, apšaubīs), un, ja gadījusies vieta, kur skatuvi pilnībā aizsedz arkas, var skatīties ekrānā, kas arī nav nepieciešams, jo koncertu lieliski var baudīt aizvērtām acīm. Tas aizved sapņu pasaulē, kuru Šipsi un Reinsi uzbur ar savām balsīm, kas nepieciešamības gadījumā tiek fiksētas ierakstot un palaistas pēc tam atkārtoti «cilpās», dodot iespēju uzdziedāt pa virsu vēl vienu balss partiju. To pašu Reinsi dara ar savu cimbalu, kā paši saka, cimbuoli, - koklei līdzīgu instrumentu, ko spēlē, sitot pa stīgām.
Citi sitamie instrumenti šoreiz nav izmantoti gandrīz nemaz. Sintezatori ir priekšā katram, un grūti izsekot, kurā mirklī tie piedalās šajos brīžiem Sigur Ros, brīžiem Filipa Glāsa, Pink Floyd vai mūsdienu ģēnija Perfume Genius rokrakstu atgādinošajos skaņdarbos, kurus nevar dēvēt par popmūziku ierastajā izpratnē. Kaut popmūzika arī nav tikai tas, kas vienmēr uztverams viegli un ar pirmo reizi, šos skaņdarbus nekādā ziņā nevar dēvēt par sarežģītiem - tie skan viegli un plūstoši, ļaujot laisties miegā, kas nebūt nav sliktākais iznākums šādas mūzikas koncertā. Jaunā albuma Iekams noskaņā lieliski ieguļas arī Instrumentu līdz šim skaistākā dziesma - Zemeslodes. Tas arī vienīgais hits.
Nez vai Šipsi un Reinsi, lai sargātu balsis, ir kāds īpašs režīms pirms koncertiem? Dziedātāja Dženifera Raša koncertu dienās klusējot, lai balss uz skatuves bauda brīvību kā tikko no sprosta izbēdzis dzīvnieks. Uz Instrumentiem tas neattiecas - Rīgā un Cēsīs uzreiz pēc pirmā bija otrais - nakts - koncerts, tātad nekāda laika balsu restartēšanai nebija. Dzelzs vilka Juris Kaukulis nesen pirms koncerta Rokkafejnīcā neķērās klāt cienastam aizkulisēs, jo tad nevarēšot padziedāt. Arī minējums par šādu dueta gastronomisko piesardzību ir garām - uzticami avoti vēstī, ka Šipsi pirms koncerta esot izēdis parastāko soļanku un dzēris piparmētru tēju. Un nekādas sausās barības diētas, kā Instrumenti man apgalvoja pirmajā intervijā, vēl svīstot pandu maskās. Puišiem ar humora izjūtu joprojām viss tiktāl kārtībā, ka viņi spēj atkāpties no tās dievišķi tīrās dziedāšanas arī publiski, decembrī viesojoties Radio Pieci ar klasiskas Ziemassvētku dziesmas drebelīgi spocīgu izpildījumu. Tas bija kas līdzvērtīgs Sex Pistols leģendārā dalībnieka Sida Višesa kaverversijai/parodijai par Frenka Sinatras My Way, tās klipa beigās ar revolveri apšaujot zālē sanākušo smalko publiku, kas labi zina un ielāgojusi, kad jāskan ovācijām un kad koka ģīmjiem jālūkojas tālēs. Arī vienam otram Instrumentu koncerta apmeklētājam ātra tikšana ārā, lai Doma koncertzāli nomainītu pret sava auto uzsildīto salonu, ir svarīgāka par pašu koncertu - daļa steidza atstāt vietas, izjaucot visu noskaņu arī pārējiem, tiklīdz beidzās koncerta tituldziesma Mēs tiksimies gaisā, nemaz negaidot, ka Instrumenti pēc garām ovācijām vēl nodziedās Klusa nakts, svēta nakts, lai pilnībā noslēgtu ciklu, kura sākumā Šipsi a capella dziedājumā bija kaut kas par negulēšanu visas nakts garumā (nē, nē - tā bija dziesma Viju vēju, nevis Ballējam, neguļam - viss mierīgi). Varbūt arī tie steidzīgie apmeklētāji gribēja tikai labu, baidoties aizmigt pie stūres mājupceļā? Jo pēc klusās un svētās nakts visi dus un nomodā paliek tikai Jāzeps un Marija.
«Nevaru vien sagaidīt, kas mūs sagaida nākotnē,» saka Šipsi šīgada albuma Iekams tapšanu Gruzijā dokumentējošās filmiņas noslēgumā. Tātad, tāpat kā viņi gaida mūziku un mūzika viņus, arī mums atliek gaidīt. Mirkli, kad abi šie viņu gaidīšanas svētki sastapsies un uzdzirksteļos skanīgā īssavienojumā.