Nedēļām ilgā - atvainojos, bet labāku apzīmējumu neatradu - ņemšanās ap to, kad tieši Straujuma demisionēs un cik lielā mērā valdības nomaiņu gatavo premjeres partijas vadītāja Āboltiņa, liecina, ka mums ir piemirsusies kāda vienkārša tēze. Politika nedrīkst būt seriāls, kura būtība ir knosīšanās, gaidot sižeta pavērsienu, konflikta kulmināciju, labā uzvaru pār ļauno utt. Tas, ka politiku īsteno, kā mēdz teikt, dzīvi cilvēki, katrs ar savām emocijām un psihiskajām īpatnībām, nenozīmē, ka politikas veidošanai ir jābūt iracionālai.
Šādā kontekstā neviens no variantiem - Straujuma atkāpjas vai turpina darbu - nav aplūkojams kā šova noslēgums. Nekā sarežģīta. Ja šī valdība turpina darbu, debesis un zeme nesajauksies, tieši tāpat kā gadījumā, ja izmaiņas notiks. Ikvienam no šiem variantiem ir noteiktas sekas. Labas vai sliktas - tas jau ir vērtētāja pozīcijas jautājums.
Ja Straujumas kabinets turpina strādāt, politiķiem ir vienkārši (lai gan liekas, ka daudziem no viņiem tas paslīdējis garām) jāapsēžas un jāsaprot, kas darāms, lai kabineta darbu uzlabotu. Varbūt jāstiprina premjeres tuvākais padomdevēju loks, varbūt jāmaina kāds no ministriem, bet varbūt pietiek ar šī ministra komandas stiprināšanu. Koalīcijas partneriem ir savstarpēji atklāti un savlaicīgi jāvienojas (tam nav obligāti jābūt publiski) par tēmām, kurās to viedokļi un intereses atšķirsies. Tas novērstu (iespējams) situācijas, kad kāds no partneriem ar savām retorikas improvizācijām publiskajā telpā citus nepatīkami pārsteidz un aizkaitina. Ir jāvienojas par to, ka nepiekrist, aizstāvēt savu pozīciju var arī, nelietojot aizskarošus apzīmējumus vai personalizētus uzbrukumus.
Savukārt, ja valdība kaut kādu iemeslu dēļ «krīt», nedrīkst žonglēt ar baumām par personālijām. Ir noteikta tradīcija: partijas līderis ir cilvēks, kurš vajadzības gadījumā mēģina izveidot valdību. Kaut vai tādēļ, lai neveidotos divi konkurējoši ietekmes centri vienas partijas ietvaros (partijas vadītājs - premjers). Ja kādam Vienotībā krīt uz nerviem Āboltiņa, tad nevajadzēja viņu ievēlēt par partijas vadītāju. Ja šī persona ir ievēlēta, tad partijai jāatbalsta viņa kā premjera amata kandidāts, pat ja kādam no partijas locekļiem ir, iespējams, pamatotas pretenzijas. Mēģinot izvirzīt citu kandidatūru, Vienotība riskē palikt līdzšinējā juceklīguma un savstarpēju «klupināšanu» situācijā. Savukārt, ja Āboltiņai nav pietiekama atbalsta koalīcijā, partneriem ir jābūt gataviem uzņemties iniciatīvu pašiem, nevis vienkārši kaut ko noraidīt. Vienotībai šāds iznākums ir jāuztver nevis kā pasaules gals, bet objektīva, pašu lielā mērā radītā, bet perspektīvā labojama realitāte, un partija nedrīkst rīkoties pēc principa «ja nav mums, lai nav nevienam».
Politika, vara tiek realizēta caur struktūru, mehānismu. Politiskie uzstādījumi partijām atšķiras, tomēr jēdzīgi funkcionējošs mehānisms vienalga ir vajadzīgs visām. Ja mehānisma nav, zaudētāji beigu beigās ir visi - savas ieceres īstenot nav izdevies, savukārt norobežoties no mehānisma izārdīšanas arī nav iespējams.