Ņemot vērā sabiedrības skeptisko attieksmi pret politiku kā nodarbi kopumā, ir tikai loģiski, ka tikpat piesardzīgi tiek vērtēts politiķu publisko izteikumu jēdzīgums un patiesums. Neliekas gan, ka Latvijas politiķi šajā aspektā grēkotu vairāk kā viņu cunftes brāļi citās valstīs, tomēr daži saturiski bloki patiešām «izkrīt».
Piemēram, ārkārtīga vairīšanās atzīt savas kļūdas. Liktos tik saprotami - ja politiķis kā draugs vai ģimenes loceklis spēj atvainoties, piekāpties, ka rīkojies pārsteidzīgi, tad kādēļ viņš savā darbā nevarētu atzīt, ka pieņēmis lēmumu steigā, nogurumā, apnikumā? Grūti iedomāties, ka politiķis privātajā komunikācijā nevis uzņemtos personīgu atbildību, bet saviem tuviniekiem klāstītu, ka «tāda bija reālā situācija», «mēs (ak, šis anonīmais «mēs»!) bijām spiesti», ka melošana tuviniekiem ir «nepatīkams, bet nepieciešams kompromiss» utt. Nekā nebija! «Iekāpjot» profesijā, politiķis it kā atsakās no savas kā normāla cilvēka uzvedības.
Šī grūti izprotamā robežas novilkšana izpaužas arī kā vairīšanās publiskajā komunikācijā saprotami aprakstīt sevi kā dzīvu cilvēku, kurš lasa un iedvesmojas (iespējams, kļūdaini, bet...) no konkrētiem tekstiem (nevis «kā jau eksperti norāda»), konkrētiem satiktiem cilvēkiem (nevis «tauta vēlas»), kurš gatavs atklāt pārdomu procesu, kādā viņš nonācis līdz paziņojumam, ko nu ceļ priekšā sabiedrībai.
Politiķu teikto vienmēr uztvers rezervēti, tomēr tajā vismaz ieklausīsies, ja uzrunātie būs pārliecināti, ka ar viņiem runā dzīvs cilvēks, nevis «runājoša galva».