Es atturētos komentēt sabiedrības integrācijas procesus no nacionālās drošības viedokļa, jo man ir par maz informācijas. Es drīzāk runātu par tādu būtisku jēdzienu kā dzīves kvalitāte. Un, manuprāt, tā ir apdraudēta, jo mēs gadiem dzīvojam sašķeltā sabiedrībā, lai gan sadzīvē bieži to pat nepamanām. Katram latvietim ir kāds labs paziņa cittautietis, notiek starpetniskas laulības. It kā viss ir kārtībā, uz ielām nemieru nav. Tajā pašā laikā dzīves kvalitāte pasliktinās. Tas skaidrojams ar sliktu politisko kultūru, jo daudzi politiķi savu vēstījumu sabiedrībai smeļas no starpetnisko attiecību, sašķeltības un konfliktējošo atmiņu katla. Tas pazemina politisko diskusiju kvalitāti, jo mēs nerunājam par daudzām būtiskām lietām, piemēram, globālo migrāciju un Latvijas vietu tajā, par vides aizsardzību, investīcijām un citiem svarīgiem jautājumiem. Tā vietā mēs runājam par pagātni, nemeklējot konstruktīvu plānu, kā sadzīvot tagad un nākotnē. Sabiedrība ir iestrēgusi pagātnē. Sašķeltas sabiedrības bīstamība ir tā, ka pie tās var pierast. Sašķeltība mazina motivāciju piederēt un iekļauties latviskajā kultūrā, kas pašlaik ir visai smagā situācijā. No vienas puses, politiķi kultūru uzskata par vienu no svarīgākajiem valsts elementiem, pat ekonomikas kategorijās domājot. No otras puses, valsts hroniski nespēj nodrošināt finansējumu tam, lai šī latviskā kultūrtelpa būtu droša un stabila. Uz papīra mēs atbalstām nacionālās valsts ideju, bet realitātē mēs nerūpējamies par šīs telpas ilgtspēju.
Nepilsoņu kongress, idejas par Latgales autonomiju, plašumā ejošā 9. maija svinēšana - šķiet, ka sabiedrības sašķeltība pēdējos gados ir pieaugusi. Kāds tam ir skaidrojums?
Tas skaidrojams ar pēdējo desmitgažu diezgan bezatbildīgo integrācijas politiku. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas bija objektīva nepieciešamība atgūt zaudēto, nozagto un nolaupīto gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Latviešu sabiedrības galvenais uzdevums tobrīd bija atgūt savu identitāti. Tā laika etnopolitika bija balstīta uz atmiņām, kas ir pilnas sāpēm. Taču mūsdienu sabiedrība ir ļoti mainījusies kopš pirmās brīvvalsts laikiem, un lielas cilvēku daļas vēlme atgriezties laikā pirms katastrofas (padomju okupācijas - red.) ir iluzora. Tā atzīšana prasa lielu politisku drosmi, kas deviņdesmito gadu politiķiem ne līdz galam izdevās. Aktivitātes, kas norisinājās mazākumtautību vidē, tika uzlūkotas ar aizdomām un neuzticību. Politiskās retorikas telpā bija maz iekļaujošu vēstījumu. Šajā ziņā simboliski bija eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēstījumi, kas mēģināja iekļaut visus Latvijā dzīvojošos. Diemžēl to nevarēja novērot latvisko partiju pārstāvju uzstāšanās reizēs. Līdz ar to ievērojamai daļai mūsu sabiedrības - nepilsoņiem, kas ir aptuveni 10% -, veidojās sava «izslēgto» cilvēku piederība. Tā pārtapa, un to politiķi nedrīkstēja nepamanīt, par jaunu - nepilsoņa - identitāti. Šie cilvēki kļuva par politisko resursu, kura intereses sāka aizstāvēt kādreizējā politiskā partija PCTVL, kas tagad pārtapusi par Latvijas Krievu savienību. Nepilsoņi ir būtiska grupa arī Saskaņas centram. Laika gaitā šī nepilsoņa identitāte ir kļuvusi tikai stiprāka un šī grupa sākusi veidot savu politiku, kuras izpausme ir nepilsoņu kongress un parlaments. Nepilsoņu vēstījums ir simboliska sevis izslēgšana, ko izmanto dažādas politiķu grupas, sakot, ka var turpināt dzīvot ar šo «izslēgto» identitāti un simulēt politiskas darbības. No šīs telpas cilvēkus dabūt atpakaļ un iekļaut sabiedrībā ir ļoti grūti. Šāda fiktīva piedalīšanās politikā, piemēram, nepilsoņu parlamenta vēlēšanas, ir strupceļš. Taču acīmredzot tas kādam ir vajadzīgs.
Kam?
Līderiem, kuri tiek ievēlēti un kuri to visu organizē.
Cik lielā mērā visus šos procesus ietekmē Krievijas īstenotā politika?
Vairāki pētījumi liecina, ka Krievijas maigā vara ir pietiekami intensīva. Mediji Krievijā nav demokrātiski un atrodas varas vertikāles kontrolē. Tas tuvākajā laikā nemainīsies, ja vien Krievijā nenotiks demokratizācija. Otra maigās varas izpausme ir izklaides kultūra - seriāli, šovi, ar kuriem Latvija diemžēl nespēj konkurēt. Pietiekami liela sabiedrības daļa patērē tikai Krievijas informatīvo telpu un ziņas, jo, piemēram, Panorāmā sevi neatrod vai pietiekami labi nepārzina latviešu valodu. Taču jāsaprot, ka ar aizliegumiem mēs neko nepanāksim. Ir jārada alternatīva Krievijas informācijai, pievienojot arī eiropeisko dimensiju. Diena jau rakstīja par Eiropas televīzijas kanālu krievu valodā, kas būtu ļoti apsveicams solis.
Brīžiem gan šķiet, ka sabiedrības robežšķirtne ir nevis etniskais dalījums, bet gan izpratne par vērtībām, piemēram, par demokrātiju. Īpaši spilgti tas izpaudās Ukrainas krīzes laikā.
Es īsti tam negribētu piekrist. Es pirms pāris mēnešiem piedalījos LU pētījuma prezentācijā, kur redzams, ka latviešu un cittautiešu izpratne par kopējām vērtībām ir krietni vien tuvāka nekā, piemēram, Igaunijā.
Tajā pašā laikā Latvijas krievu lielākā daļa, kas cita starpā dzīvo demokrātiskā valstī, ir nevis stingrs atbalsts demokrātiskajiem spēkiem Krievijā, bet stingri atbalsta Kremļa īstenoto politiku.
Tas lielā mērā skaidrojams ar neizpratni par Krievijā notiekošo (atcerēsimies, kas tur kontrolē medijus). Turklāt Putins nav tikai valsts galva, tas ir simbols, uz kuru cilvēki projicē kaut kādas savas gaidas un kompensē to deficītu, kuru izjūt Latvijas politiskajā telpā. Putins reprezentē stipru Krieviju un pārstāv impērisko diskursu. Kādēļ Latvijas krieviem šī ideja liekas tik saistoša? Iespējams tādēļ, ka Krievijas retorika viņus uzrunā vairāk nekā Latvijas, jo liela daļa joprojām dzīvo atmiņās par kādreizējo stipro valsti. Iedomāsimies kādu nosacīto Mišu, kurš dažādu iemeslu dēļ nerunā latviski, kuram latviskā mediju telpa ir slēgta, un viņš neizjūt nekādu piederību latviskajai kultūras telpai. Viņš patērē tikai ziņas no Krievijas. Un šis Miša uzduras interneta lapai, kas vēršas pie krieviem, stāstot, ka viņi ir senas un varenas kultūras pārstāvji un patiesībā Latvija ir «senas krievu zemes». Iedomāsimies, kādu pozitīvu atbalsi šie vēstījumi rod Mišā. Jautājums, kādēļ Mišas dzīves telpā neiekļūst latviskais vēstījums? Nedomāju, ka tas būtu slikts, taču tā menedžments ir nemākulīgs.
Kā to uzlabot?
Tikai ar finansējumu. Kad ir bijuši bezmaksas latviešu valodas kursi, tie tikuši izķerti pirmajās dienās. Protams, valodas apguve nav operācija, kas izgriež nelojalitātes čūlu. Taču tas ir līdzeklis, kā piekļūt latviskajai kultūrtelpai un politiskajai dzīvei. Jautājums - kādu vēstījumu šis cittautietis dzirdēs, kad valodu iemācīsies?
Vai atbalstāt pāreju uz latviešu mācību valodu visās mācību iestādēs?
Jā. Tas uz mūžu noņems jautājumu par valodas nezināšanu un izņems ieročus no rokām abu pušu radikāļiem.
Vai Satversmes preambula vienos sašķelto sabiedrību? Vai to atbalstāt?
Dokumentā, kas pašlaik ir ieturēts XIX gadsimta nacionālā romantisma garā, es rakstītu, ka Latvijas kultūrtelpā, kur primārā ir latviešu kultūra, ir aicināti piedalīties visi. Punkts.