Nav noslēpums, ka politiķi labprāt iesaistās savstarpējās bargās vārdu kaujās, taču vienlaikus «aizkadrā» sadzīvo gluži labi. No Saeimas tribīnes vēstītais un, kopīgi sapīpojot, pārrunātais bieži atšķiras. (Šis teātris gan attiecas arī uz politiķu un preses savstarpējām attiecībām.)
No šī viedokļa kaitēšanās par un ap Zatlera un Šlesera vakarēšanu pie viena galdiņa smalkā burziņā it kā apstiprina viedokli, ka patiesībā «vārna vārnai acī neknābs». Tomēr būsim reālisti. Ko tad eksprezidentam vajadzēja darīt? Demonstratīvi atgaiņāties kā svētajam vientuļniekam tuksnesī no sātana? Ja plāno apmeklēt kādu publisku pasākumu, tā rīkotājiem lūgt garantijas, ka tie turēs pa gabalu Šķēli vai Lembergu, ja nu minētie ļaunprātīgi ierastos un mēģinātu pietuvoties? Un ja nu viņi, negantnieki, publiski pasaka kādu labu vārdu par Zatleru? Mesties ar publisku paziņojumu, ka tie ir meli un provokācija?
Tādēļ daudz apspriestā epizode ne tik daudz liecina par Zatlera liekulību, cik uzrāda viņa nespēju apzināties, ka visiem viņš nav mīlulis, ka viņam jāmāk jēdzīgi atbildēt arī uz indīgiem jautājumiem.
Neattaisnojot politiskās elites pieradumu komfortabli dzīvoties savā lokā, laiku pa laikam publiski salamājoties, «jo tā vajag», tomēr liekas, ka mēs, prasot no politiķiem īpaši nelokāmu stāju viņu savstarpējās attiecībās, sagaidām no viņiem to, ko paši nevaram atļauties ikdienā. Pateikt visu, ko domājam, acīs priekšniekam, klientam, ceļu policistam, santehniķim, kaimiņam utt. Bet nesanāk - zinām taču, ka «tepat jādzīvo vien būs».