Kad kļuva zināmi domes vēlēšanu rezultāti (SC saņēma 26 deputātu mandātu), Ušakovs galīgi neizturējās kā ar lielu atrāvienu uzvarējuša saraksta pirmais numurs, kura iesēšanās mēra krēslā būtu visai pašsaprotama lieta. Par stratēģisko partneri tika pasludināta LPP/LC (12 mandāti). Kopumā tas ir pārliecinošs vairākums - balsošanas mašīna, kas var pieņemt jebkuru domes kompetences lēmumu, ja vien koalīcijas «vecākais brālis» būs monolīts.
Acīmredzot nebija gaidīts, ka SC saņems tik daudz, bet LPP/LC - tik maz mandātu. Politiskā loģika prasīja, lai mēra amatam izvirzītu Ušakovu, taču viņš pats tam, domājams, nebija gatavs. Te nu jāatceras, ka Rīgas domē visvairāk mandātu ieguvušais politiskais spēks nav partija, bet gan vairāku partiju apvienība, tāpēc jēdziens «partijas disciplīna» tajā nepastāv. Ir pamats domāt, ka «Šlesera jautājumā» apvienībā nebija vienprātības.
Par mēru balso slēgti, un pastāvēja risks, ka Šleseru var arī izbalsot, un tas varētu izraisīt apvienības SC šķelšanos vai vismaz būtu pirmais solis šajā virzienā. Turklāt uzvarētājiem tā savā ziņā ir reputācijas lieta - atdot domes ietekmīgāko amatu trešās vietas ieguvējiem pamatoti varētu tikt uztverta kā nabadzības apliecības izsniegšana pašiem sev. Vēlētāji, kas atdeva balsis SC, nebalsoja par Šleseru mēra amatā.
Vēl nedēļas vidū Ušakovs publiski centās rast pamatojumu, kāpēc viņš varētu arī nebūt mērs. Runāja, ka galvenais ir strādāt spējīga komanda, stāstīja, ka vēlētāji balsojuši par pārmaiņām. Nepārliecinoši. Publiskajā telpā pat parādījās viņa jancīgais apgalvojums, ka briestošajā tandēmā Šlesers ir atbildīgs par to, kā nopelnīt naudu, bet Ušakovs - par to, kā «to godīgāk un taisnīgāk tērēt». Gluži kā eposā Lāčplēsis - Laimdota pa iekšu kopa, Lāčplēsis laukā strādāja.
Galīgais lēmums laikam gan nāca nedēļas nogalē. Tagad nav pamata šaubīties, ka 1.jūlijā paredzētajā jaunās domes pirmajā sēdē par Rīgas mēru kļūs Nils Ušakovs, bet par vienīgo vicemēru - Ainārs Šlesers. Viens no vicemēriem un vienīgais vicemērs - tie jau kvantitatīvi vien ir visai atšķirīgi statusi. Sākotnēji izskanējušās runas par diviem vicemēriem drīz vien pierima. Domājams, kad kļuva skaidrs, ka Šlesera izredzes kļūt par mēru ir dilstošas.
Salīdzinot Ušakovu ar Šleseru, vismaz pašlaik tie ir atšķirīgu svara kategoriju politiķi. Šlesers savulaik dibinājis divas partijas, bijis Saeimas deputāts un ilggadējs satiksmes ministrs, radis izrīkot, ne pakļauties, turklāt ir viens no Latvijas «oligarhiem». Ušakovs drīz pēc ienākšanas politikā kļuva par Saeimas deputātu, piebildīsim - opozīcijas frakcijas deputātu, ar to vadoša darba pieredzi viņam kā nu ir, tā ir.
Līdz šim Rīgas domē vicemēru pienākumi bijuši visai nekonkrēti, katrs domes sastāvs par tiem lēmis atbilstoši politiskajai konjunktūrai. Ne jau tāpēc Šlesers samierinājās ar vicemēra amatu, lai aizvietotu Ušakovu atvaļinājuma laikā vai saslimšanas gadījumā. Vienkāršāk sakot, mēs zinām, kāds kuram būs oficiālais amats, taču nezinām, kurš no viņiem būs reālais galvaspilsētas saimnieks.
Var sanākt kā Krievijā, kur Dmitrijs Medvedevs brīžam pat itin labi tēlo Krievijas prezidenta lomu, kaut arī nozīmīgākos jautājumos galvenais noteicējs joprojām ir bijušais prezidents un pašreizējais premjers Vladimirs Putins. Protams, Rīgas pašvaldība - tas ir pavisam cits mērogs un atšķirīgi apstākļi, taču personāliju jomā zināmas paralēles varam saskatīt. Kad tika publiski pateikts (to izdarīja Šlesers), kas būs Rīgas mērs, Ušakovs neizskatījās pēc uzvarētāja lauru plūcēja. Drīzāk jau pēc cilvēka, kas iegrūsts ūdenī - lai mācās peldēt.
Vismaz desmit gadus visi līdzšinējie Rīgas mēri ir solījuši domē skaidri atdalīt lēmējvaru no izpildvaras, un neviens nav to izdarījis - duļķaini ūdeņi atvieglo nozveju. Tas nu beidzot būtu jāizdara. Tāpat, ņemot vērā konkrēto situāciju, būtu nepārprotami jānošķir Rīgas mēra un vicemēra ekskluzīvās kompetences jomas un pienākumi, un šī varas dalīšana būtu jādara zināma vēlētājiem.
Tā nu sanācis, ka Rīgas domē par noteicējiem kļuvuši politiskie spēki, kas Saeimā ir opozīcijā, tātad nav pārstāvēti valdībā. Tas var radīt problēmas jautājumos, kuru risināšanai nepieciešama valdības un pašvaldības sadarbība. Ja valdībai un domei nav partijiskas saiknes, šīs sadarbības var arī nebūt. Te nu Ušakovs vai Šlesers mēra amatā - cik garš, tik plats.