Jūlija nogales svelmē teju vai vienīgie vietējā politiskā teātra dalībnieki, kas gādāja kādu informatīvu gremokli masu medijiem, bija jaunpienācēji trupā - Reģionu apvienība (RA) un Sudrabas No sirds Latvijai.
Pirmie tik dūšīgi turpināja slēgt sadarbības līgumus ar citām nelielām politiskajām grupām, ka radās jautājums, vai RA līderi nav nolikuši sev priekšā Uzņēmumu reģistra politisko partiju reģistra izdruku, - ja tā, tad vēl ir kurp tiekties. Varētu saprast RA rīcību, meklējot partnerus citās reģionālajās grupās (Vidzemes partija, Daugavpils Mūsu partija), taču krāmēt vienā kaudzē Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, Par prezidentālu republiku, Atdzimšanas partiju, kurai savukārt ir sadarbības līgums ar Kristīgi demokrātisko savienību, - tas sāk izskatīties jau pašmērķīgi un rosina ironiski atgādināt, ka vispār reģistrētas ir 75 partijas un to apvienības, tāpēc vajadzētu pasteigties, lai vēl kādas desmit piesaistītu.
RA var saprast - ja katrai no šīm grupām ir savs kaut ļoti neliels, tomēr atbalstītāju loks (un viens divi kaut cik pazīstami uzvārdi), varbūt beigu beigās izdodas sasniegt tādu līmeni aptaujās, lai aicina uz priekšvēlēšanu debatēm, un tad jau, ja RA pārstāvji pacentīsies, ar dievpalīgu izdosies arī piecu procentu barjeru pārvarēt. Piedevām elektorātam var teikt - jūs arvien vaimanājat par politisko sašķeltību, lūk, mēs rādām paraugu tās pārvarēšanai. Varētu pat teikt, ka simpātiski, tikai rodas jautājums, kas šīs daudzās grupas vieno, izņemot nepatiku pret līdzšinējo politiku. Tā neapmierina pietiekami daudzus, tomēr ar to un zināmā sabiedrības daļā iesakņojušos sajūtu, ka «reģionāli» a priori ir mazāki vējgrābšļi un «tuvāk reālajai dzīvei», var nepietikt. RA līderis Bondars ir pietiekami kolorīts, lai partija laistu viņu ringā - pat ja tas šobrīd pustukšs un skatītāji arī vēl nav tā īsti savākušies. Bondaram ir pietiekams aktiera talants, lai pievērstu uzmanību. Un tas jebkurā gadījumā būtu interesantāk nekā preses relīzes par kārtējā līguma parakstīšanu.
Savukārt mediju formulējums, ka Sudrabas partija piedzīvojusi pirmās nedienas, ir mazliet pārspīlēts - tas, ka, dalot nenomedīta lāča ādu, partijas vadībā notiek personāliju saplūkšanās līdz pat durvju aizciršanai, nav nekas jauns. Cita lieta, ka partija ir tik ilgi, piedodiet, marinējusi plašāku savu programmatisko piedāvājumu, ka Tamuža aiziešana un naudas pieplūdums kasē objektīvi ir vienīgie temati, ko apspriest. Citiem vārdiem sakot, paši (Sudraba & Co.) vainīgi.
Spriežot pēc atskaņām no Sudrabas partijā notiekošā, nav tā, ka viņas komanda to nesaprastu, tikai liekas, ka viņi brauc otrā grāvī - gatavo kaut ko tik apjomīgu, ka nedz paši spēs kodolīgi izstāstīt, nedz vēlētāji gatavi to lērumu izlasīt. Rezultātā partijas sekmes vienalga būs atkarīgas no cilvēku attieksmes pret Sudrabu pašu.
Ja pieņemam, ka tā būs, ieteikums būtu ap, aiz un blakus Sudrabai stāvošajiem uzņēmējiem mazāk raustīt bijušo Valsts kontroles vadītāju ar saviem norādījumiem un ieteikumiem. Šis papildu stress savienojumā ar Sudrabas rakstura un pasaules uzskata īpatnībām var nākt par sliktu No sirds Latvijai vienīgajam aktīvam.