Stratēģiskās darbības programma, ko pasludinājusi Varšava pēc ES prezidentūras pārņemšanas, apstiprinājusi šīs valsts pieaugošo spēku un politiskās ambīcijas, tās centienus ieņemt godpilnāku vietu līdzās tā sauktajiem kontinenta smagsvariem, vēlmi vairot uzticēšanos veco un jauno ES dalībvalstu starpā, mazinot ierobežojumus un šķēršļus kopējā biznesa vidē. Caurskatāms tirgus pilnībā atbilst Latvijas nacionālajām interesēm, par to esam pārliecinājušies ilgajos shēmotāju valdīšanas gados. Saprotami un loģiski funkcionējoša saimnieciskā darbība ir ieguldījums ES vērtības palielināšanā. Arī 27 valstu savienības izaugsmes potenciāls ir daudz lielāks, nekā patlaban varētu šķist. Skaidrs, ka neizdosies iztikt bez nacionālā egoisma apspiešanas sevī. Un, pat ja šobrīd liekas gandrīz vai neiespējami pārliecināt vācu vai franču fermeri, ka viņam nāktos saņemt tikpat lielu (mazu) atbalstu kā kolēģim Baltijas valstīs, ir skaidrs, ka pārmaiņas nepieciešamas. Pārlieku netaisnīga šķiet kārtība, ka, piemēram, tiešajos maksājumos grieķu zemnieks par vienu hektāru saņem 420 eiro, bet latvietis tikai 90 eiro.
Gluži tāpat kā ekonomikā, arī drošības jautājumos un ārpolitikā ir nepieciešama lielāka visu bloka valstu vienotība, kas ES ļautu runāt daudz skaidrākā valodā. Visu 27 dalībvalstu galvaspilsētās ir jāspēj aptvert ne vien savam reģionam tuvās problēmas (piemēram, Itālija un Vidusjūras dienvidi), bet jāizprot arī ES austrumu politikas nozīmīgums. Zināmas, bet ne drošas cerības par to devušas ES rezolūcijas pirms pagājušā ES un Krievijas samita un par gaidāmajām Krievijas Valsts domes vēlēšanām. Kopēja robeža izskaidro Polijas aktivitāti un vadošo lomu Austrumu partnerībā ar bijušajām PSRS republikām. Tomēr Varšava skaidri iezīmējusi nepieciešamību pēc nopietnas rīcības arī dienvidu virzienā - Āfrikas arābu valstīs. Poļu diplomātija nav kautrējusies no skaidras valodas - ES jāatbalsta demokrātiskie centieni Tuvajos Austrumos. To apliecināja arī Polijas ārlietu ministra Radoslava Sikorska vizīte Lībijas revolucionāru galvenajā atbalsta punktā Bengāzī, lai paustu atbalstu Muammara Kadāfi pretiniekiem. Tikai pēc tam Bengāzī ieradās ES augstākā pārstāve ārlietās Ketrina Eštone, kura atklāja ES pārstāvniecību. Polija uz Bengāzī paredzējusi nosūtīt savu vēstnieku, kas vienlaikus pārstāvēs arī ES.
Uz šāda Varšavas ārpolitikas aktivitāšu fona neizpratni izraisa Sikorska apsūdzības Lietuvai par poļu minoritātes diskrimināciju. Par skandalozu demaršu Viļņā nosaukta ministra nesenā ierašanās Lietuvā uz Demokrātiju kopienas samitu, Sikorkis demonstratīvi ticies tikai ar vietējās poļu kopienas pārstāvjiem un paziņojis, ka šādas diskriminācijas apstākļos viņš Lietuvā kāju nesperšot. Tas, šķiet, bijis ne pārāk tālredzīgs solis.