Patlaban valdība plāno, ka visas Latvijas pašvaldības kopā drīkstēs šogad tērēt 1% vairāk no IK nekā tās ieņem. Sašutums par šādu savas fiskālās brīvības ierobežošanu lika pašvaldību vadītājiem jau martā Latvijas Pašvaldību savienības kongresā nākt klajā ar paziņojumiem, ka viņi ir gatavi pasludināt savus lēmumus par augstākiem nekā Saeimā pieņemtie likumi, respektīvi, rīkot valsts apvērsumu. Par laimi, nav te nekāds septiņpadsmitais gads, un sauklis «visu varu pagastvečiem» skan drīzāk smieklīgi nekā draudoši.
Tomēr, neskatoties uz šīm neadekvātajām izpausmēm, konflikts starp centrālo - Ministru kabinetu un Saeimu - un vietējo varu nekur nav pazudis, un tas noteikti tikai pastiprināsies pēc pašvaldību vēlēšanām 6.jūnijā. Lai saņemtu nākamo naudas pārskaitījumu no SVF un Eiropas Komisijas, Latvijas valdībai ir jāspēj sagatavot ticamu budžeta tēriņu samazināšanas plānu. Taču valdība līdz šim lāga pat nespēj izkontrolēt ministriju tēriņus (sk. zemākā līmeņa ierēdņu bezbēdīgo sevis prēmēšanu pagājušā gada beigās, kad Godmanis jau bija pasludinājis totālu krīzes režīma taupību) un tāpēc ir spiesta pieprasīt finanšu ministram papildu pilnvaras ārkārtas situācijā ierobežot izdevumus. Ministru kabineta spējas izsekot, kur nu vēl savaldīt pašvaldību naudas plūsmas ir vēl krietni mazākas. Jau otrdien valdība norakstīja 17 pašvaldību parādus Valsts kasei ar kopējo vērtību 1,74 miljoni latu, un tuvākajos mēnešos noteikti atklāsies vēl daudzas pašvaldību saistības, gan jaunas, gan vecas, ar kuru segšanu valdība nebūs rēķinājusies, gatavojot budžeta grozījumus.
Tomēr valdības pašreizējās problēmas var izrādīties nieks, salīdzinot ar politiskajām problēmām, kuras radīsies, ja piepildīsies Aināra Šlesera (LPP/LC) draudi un viņš kļūs par Rīgas mēru. Lapās, kuras pēdējās dienās iekrīt rīdzinieku pastkastītēs, redzami viņa investīciju plāni Rīgai, kuros savākti visi iespējamie un neiespējamie Rīgas megaprojekti. Transporta tunelis zem Daugavas krastmalas pie Vecrīgas, Ziemeļu koridors, Rietumu maģistrāle, Lucavsalas komplekss, Rīgas administratīvā centra pārcelšana uz Torņakalnu, lidostā Rīga jauns terminālis ar kapacitāti 30 miljoni pasažieru gadā, jauna dzelzceļa līnija lidosta-Centrālā stacija, divlīmeņa krustojumi, kur tik vien ienāk prātā (Sarkandaugavā, Šķirotavā, trijās vietās Ulmaņa gatvē). Brīnums, ka tur neparādās metro, bet gan jau Saskaņas centra rubikieši arī to vēl atcerēsies.
Kā to visu finansēt? Šlesers sola piesaistīt miljardu latu investīcijas Rīgai katru gadu - šis skaitlis, kā visi viņa solījumi, ir izvēlēts pēc iespējas bezkaunīgi apaļš un liels. Miljards latu aptuveni ir summa, kuru visa Latvija piesaistīja ārzemju investīcijās pasaules kredītburbuļa pašos treknākajos gados. Tagad, pasaules ekonomiskās krīzes laikā, kad ne jau tikai Latvijas bankas maksimāli ierobežo kreditēšanu un jebkurš investors nomērīs nevis septiņas, bet septiņdesmit septiņas reizes, pirms jebkurā valstī ieguldīt savu naudu, šāda summa ir pilnīgi nereāla. Turklāt Latvija nav «jebkura valsts» - tieši Šlesera «gāzi grīdā» politikas dēļ pasaules ekonomiskā krīze mūs ir skārusi krietni smagāk nekā citas valstis, un nedrošība par mūsu tautsaimniecības nākotni padarīs potenciālos investorus vēl piesardzīgākus un skeptiskākus.
Taču, pat ja atrastos viens vai divi investori, kuri ar bieži piesauktās «privātās un publiskās partnerības» (PPP) palīdzību tiktu pievilināti, tā arī nebūtu nekāda panaceja. Politiķi mīl radīt iespaidu, ka PPP ir burvju nūjiņa, kura ļauj valstij vai pašvaldībai pasūtīt ēkas vai ceļus, kamēr citi par tiem maksā. Patiesībā nodokļu maksātājiem tā vai tā ir jāmaksā - valsts vai pašvaldība slēdz līgumu par objekta izmantošanu ar tā cēlēju un apsaimniekotāju un katru gadu pārskaita par to naudu. Cik šāda PPP shēma ir caurspīdīga, efektīva un lēta, rīdziniekiem jau ir bijusi iespēja pārliecināties, vērojot e-talona ieviešanu, kurā cita starpā nozīmīgu lomu spēlējis arī Šlesera partijas biedrs Aleksandrs Brandavs. Tāpat kā kredītmaksājumi, PPP projekti uzliek pašvaldībai finanšu saistības daudzu gadu garumā, un ir praktiski neiespējami, ka Rīga spēs atļauties tuvākajos gados savus budžeta izdevumus tik ļoti palielināt, lai izpildītu Šlesera megasolījumus.
Šleseram būs vieglāk izvairīties no pārmetumiem, ja pārējās partijas tomēr nedos viņam iespēju kļūt par Rīgas Lužkovu. Bet, ja Šlesers tiešām iesēdīsies mēra krēslā, viņš savus solījumus izpildīt nevarēs. Vainīgo paša neveiksmē viņš atradīs ātri - «ļauno valdību», kura, cenšoties izvilkt Latviju no grāvja, kurā pats Šlesers to ietriecis, būs spiesta cīnīties pret pašvaldību šķiešanos ar līdzekļiem. Un tā pēc 6.jūnija vēlēšanām Šleseram var rasties gan spēcīga vajadzība, gan lieliska tribīne Latvijas finanšu sakārtošanas centienu apkarošanai. Šlesers - atombumba - draud uzsprāgt otrreiz.