Ir zināmas tikai viņas zinātniskās intereses, kas arī ir pamatā izstādes iecerei, - Jaunā laikmeta jeb New Age ideju pārstāvniecība septiņu mūsdienu Latvijas mākslinieku darbos. Izstādē piedalās Daina Dagnija, Dainis Pundurs, Tatjana Krivenkova, Miķelis Fišers, Ilmārs Blumbergs, Aija Zariņa un Māris Subačs - autori, kuru vārdi, visticamāk, pazīstami jau diezgan plašai auditorijai. Izstādītie darbi lielākoties nav radīti speciāli izstādei, un nereti mākslinieka iepriekšējā daiļrade un reputācija šķiet vairāk atbilstam garīgo prakšu konceptam nekā konkrētie darbi.
Visu izstādes mākslinieku atziņās ir vienojoša doma par mākslu kā garīgu praksi. Piemēram, Tatjana Krivenkova atzīst, ka «gleznošana palīdz man mainīt savu domāšanu - kamēr strādāju pie savas ieceres, ir laiks pārdomām». Māris Subačs savukārt saka, ka «tā vienkārši ir domāšana pie papīra lapas. Tos tekstus es jūtu kā Dieva darbību sevī». Arī citi mākslinieki uzsver, ka koncentrācija, kāda nepieciešama, lai mākslā vispār kaut ko izdarītu, pat bez īpašiem reliģiskiem, pseidoreliģiskiem, garīgiem, ezoteriskiem vai mistiskiem nošķīrumiem, ir garīga prakse. Visbiežāk gan šis ir jautājumu loks, par ko mākslinieki vispār runā nelabprāt un mēdz atvēcināties, ka tas viss ir iekšā mākslas darbos, ka runāt par to nevar un nevajag. Tas liecina, ka vizuālās mākslas rituālie pirmsākumi kaut kādā ziņā joprojām ir aktuāli. Vienīgi Dainis Pundurs ļoti skaidri stāsta, ka viņu ietekmējusi vēdiskā filosofija, un pat sauc konkrētus skolotājus.
Kuratores izvēlēto mākslinieku loks iezīmē plašu nošķīruma spektru - no budisma un jogas līdz animismam, panteismam, kvantu fizikai. «Austrumu sistēmas tiek integrētas Rietumu ikdienā. Senas reliģiskas un ezotēras tradīcijas sapludinātas ar XX gadsimta atklāsmēm zinātnē, medicīnā, psiholoģijā. Mākslinieki nodarbojas ar motivējošu psiholoģiju, holistisku veselības aprūpi, parapsiholoģiju, apziņas pētīšanu un kvantu misticismu. Galu galā rodas nedogmatisks plurālistisks garīgums, integrēta pasaules interpretācija un vienotība ar universu, ko iespējams ieraudzīt arī vizuālās mākslas valodā.»
Izstādē pavīd arī šis tas no kristietības, kas gan Jaunajam laikmetam iznāk tāda pati opozīcija kā konsumerisms. Šai sakarā likās zīmīgs Ilmāra Blumberga stāsts par savu tinamo zīmējamo mašīnu, ko visi apmeklētāji laipni aicināti darbināt ik vakaru no plkst. 16 līdz 18. Viņš piemin kādu draugu budistu, kurš stāstījis, kā izveseļojies, lūgdams Jaunavu Mariju. Viņš lūdzis un lūdzis, kamēr saņēmis atbildi: «Esi tāds, kāds tu biji, kad biji iemīlējies.» Vai kaut kas būtiski mainās, ja mīlestību nosauc par garīgajām praksēm? Pirmais vārds galvenokārt tiek lietots vienskaitlī un ir apaudzis ar visdažādākajiem banāliem nozīmju sārņiem, kurpretī otra liberālais daudzskaitlis ļauj to mūsdienīgi bezgalīgi kontekstualizēt. Nujā, un kā gan izklausītos izstādes pieteikums - mīlestība mākslā. Pavisam naivi un bez viltus.
Manuprāt, izstādes darbi gandrīz vai noslīkst to kontekstualizēšanas centienos, anotācijā pieteiktais uzstādījums apmaldās pats sevī. Tomēr izstāde ir zīmīga Latvijas mākslas izstāžu praksē, jo cenšas risināt ārkārtīgi neērtu, slidenu tēmu loku. Diemžēl šī loka konkretizēšanai nepieciešams sazin kāda apjoma teksts un sazin kāda apjoma galva. Tomēr nav šaubu, ka izstāde veidota sirdsšķīsti. Vai precīzāk - sirdsšķīstā apjukumā par daudzajiem pieturas punktiem, un viss tik interesants! Taču skaidrs - tikpat raksturīgs kā izstādes mākslinieku rokraksti veidojas kuratores rokraksts - mākslas darbus likt pašas pagatavotā puzlē, sakot skatītājiem priekšā, kāds «attēls» kopā jāsaskata.
Izstāde skatāma līdz 26. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā.