Naivisms un brīnumi
Kāpēc tieši šī grāmata šķitusi tik īpaša, ka tā izdota prestižajā apgādā Penguin Books un piedzīvo tulkojumus, un tiek izdota jau 26 valstīs? Uzdrošināšos sacīt, ka vieglums. Vieglums, ar kādu tiek stāstīts stāsts, ko vismaz pie mums ir pieņemts stāstīt mazliet citādi, ar lielāku traģisma pieskaņu. Jā, padsmitniece Līna un viņas izsūtījumā iepazītā pirmā mīlestība Andrjus gan cieš dažādas mocības, nebīšos šī vārda, tomēr starp rindām jau no paša sākuma nojaušams happy end. Jā, cilvēki šai grāmatā mirst kā mušas, taču galvenie varoņi pārdzīvo notiekošo un izdzīvo. Ir neganti melni brīži, sāpes, taču «galvenie labie» izglābjas.
Zināms naivisms ir tajā visā, varbūt brīžiem pārspīlēts, un epiteti, kas tiek lietoti varas pārstāvju aprakstīšanai, ir klišejiski. Klišejisks ir arī labais ieslodzījuma vietas sargs, un tad jau pavisam gaidīts ir lieliskais dakteris Samodurovs (pēc autores vārdiem, viņš ir reāla vēsturiska persona, gan šoreiz iepīta literārā darbā), kurš pēdējā, pašā pēdējā brīdī iejaucas bērnu liktenī. Un izskaņā ar zemē noglabāto kapsulu - vēsti nākamajām paaudzēm - es pavisam skaidri iztēlojos, cik lieliski šis stāsts iekļausies Holivudā ekranizētā filmā ar daiļu meiteni un spītīgu puisi, iespējams, pavisam jaunām sejām, nevis zināmiem aktieriem. Ziemeļu skarbā daba, sniegputenis, Edvarda Munka gleznu motīvi un māksliniece - bērns, kam vēl jādzīvo un jādzīvo.
Lai sadzirdētu
Man, kam aizrāvās elpa, lasot Melānijas Vanagas Veļupes krastos, kas kopš bērnības zināja savu radu likteņgaitas Karagandā, Starp pelēkiem toņiem liekas maiga grāmatiņa. Šepetis gan ir piestrādājusi pie otrā plāna varoņiem, jaukā «Kā cāļa zupa dvēselei» stiliņā parādot, kas grūtībās notiek ar garā stipriem un ne tik stipriem cilvēkiem un it kā dziļāk ielūkojoties tālaika reālijās. Taču tieši šai naivismā un maigumā slēpjas grāmatas panākumi pasaulē. Jo šī ir pasaule, kurā sašutusi māmiņa portālā Cālis.lv pauž neizpratni, kāpēc Leļļu teātra izrādē Mazā nāriņa ir bēdīgas beigas, šī ir pasaule, kurā populāri cilvēki intervijās dalās atklāsmēs, ko izlasījuši Paulu Koelju grāmatās. Šī ir pasaule, kurā prasās pēc vieglākas pieejas grūtām, sāpīgām, traģiskām lietām. Taču zināt, kas ir pats trakākais? Ja šī vieglā pieeja nebūtu atrasta, daudzi amerikāņi vēl joprojām nezinātu, kas pēc Otrā pasaules kara notika ar Baltijas valstīm. Bet tagad viņi to ir uzzinājuši no jauna. Savukārt mums, kas to jau zinām, varētu būt interesanti paskatīties uz to visu Rūtas Šepetis acīm. Jo viņa, lai gan dzimusi ASV, ir lietuviete, kuras tēvs pēc kara atrada patvērumu aiz okeāna un tādējādi izvairījās no izsūtījuma. Taču izsūtīto stāstus autore ir vākusi visā nopietnībā un centusies vislabākajās sev zināmajās tradīcijās darīt tos zināmus pasaulei. Un pasaule tos ir sadzirdējusi.