Neprāts un tukša prātuļošana iegūtu gigantiskus apmērus. Tāpēc mūsu, arī Latvijas problēma nav ideju resursu trūkums kvantitatīvā, bet gan kvalitatīvā nozīmē. Proti, mūsu kā indivīdu un arī valstsvīru un sievu galvenā jēdzīgā noņemšanās būtu nevis meklēt kaut kādas novitātes, bet gan konsekventi, metodiski studēt un ievērot drošākos un taisnākos ceļus un veidus, kā nonākt līdz jau atzītām un pārbaudītām vērtībām, un tad ar visiem spēkiem pie tām arī turēties.
Atguvuši neatkarību, visās Baltijas valstīs pirms 20 gadiem sākām ļoti līdzīgās izejas pozīcijās. Tad paradoksālā komplektā ar anekdotēm par lēnīgajiem igauņiem aizvien skaidrāk iezīmējās viņu izaugsmes un attīstības distance attiecībā pret pārējiem, sevišķi Latviju, līdz pēc ekonomikas burbuļa gadiem izrādījās, ka Baltijas tīģeri - Latviju - ir manāmi apskādējušas kodes. Un kā nu ne, ja, atrodoties līdzīgos ģeopolitiskos un sociāli ekonomiskos apstākļos, Ekonomiskās brīvības indeksa skalā Latvija lēni, bet noturīgi šogad noslīdējusi līdz 50. vietai (no 179 iespējamajām), kamēr igauņi pacēlušies līdz 16. Viņu tikko notikusī faktiskā uzņemšana eirozonā, kā arī (kas ir ne mazāk nozīmīgi) Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD) ir tā loģiskas sekas.
Kaut arī Latvijas uzstādītais eiro ieviešanas mērķis 2014. gadā nešķiet ne pārāk tāls, ne ilgākā laika perspektīvā tik ļoti atšķirīgs no Igaunijas pašreizējā sasnieguma, atšķirība starp mūsu valstīm un politiku patiesībā diemžēl ir ievērojama, un, ja neizdarīsim nekavējošus secinājumus, var kļūt dramatiska. Pirmām kārtām tāpēc, ka eiro pie mums neatnāks līdz ar šampanieša korķu paukšķiem Vecā gada pusnaktī pēc trim gadiem. Tas ir mērķis, kas iepriekšējo gadu politiskās tuvredzības un vājās gribas dēļ sasniedzams tikai ar ievērojamu gribas un prāta noturību. Biedējoši tas ir arī tāpēc, ka nu mums šie spēki sevī jāatrod un jāmobilizē vēl lielākā mērā nekā igauņiem, kas uz nosprausto mērķi virzījās pamazām un bez ekstrēmas politikas, kādu nākas un nāksies piekopt mums. Bez šā subjektīvā aspekta bažas raisa arī ietekmīgu valstsvīru izteikumi par «nacionālo politiku», kas it kā piekopjama opozīcijā starptautiskajiem aizdevējiem un varbūt arī līdzšinējai monetārajai politikai. Šādas runas patiesībā apdraud nacionālo, valstisko politiku, kas vērsta uz ilgtspēju un piesliešanos pārbaudītām, atzītām politikas praksēm. Ne velti Igaunijas augstākās amatpersonas par vienu no eiro ieviešanas ieguvumiem min drošību. Eiro ir viens no valsts drošības svarīgiem pamatakmeņiem, garantējot stabilu monetāro politiku, kas ir nošķirta no kādu grupējumu savtīgiem tīkojumiem.