Svētdienas numurs ir interesants ar to, ka tajā lielā skaitā publicē _matrimonials_ (precību sludinājumus). Līdzās «pērk», «pārdod» un «meklē darbu» iespējams atrast arī nākamo vīru vai sievu. Tiesa, izvēli parasti izdara nevis pašas līgavas vai līgavaiņi, bet gan viņu vecāki. Sludinājumi sadalīti pēc reliģijām un valodām, bet hinduistiem - arī pēc kastām. Piezīme «kasta nav svarīga» satopama reti, biežāk lasām prasību, ka nākamajam dzīvesbiedram jābūt veģetārietim.
«Vecāki - musulmaņi sunnīti - meklē līgavu savam vienīgajam dēlam, 24 gadus vecam biotehnoloģiju inženierim. Sešas pēdas un vienu collu garš, ļoti izskatīgs un jauks. Līgavai jābūt ASV vai Lielbritānijas pavalstniecei, no labas ģimenes, ar universitātes izglītību, jaunākai par 24 gadiem, skaistai un slaidai, mazliet garākai par piecām pēdām un piecām collām. Uzmanību: tuvākās divas nedēļas zēns uzturēsies Haidarābādā. Lūdzam sūtīt bioloģiskos datus un jaunākās fotogrāfijas uz...» Šādus sludinājumus parasti ievieto ārzemēs dzīvojušu jaunekļu vecāki, kuru atvase ieradusies dzimtenē «līgaviņu lūkoties». Meiteņu vecāki savās prasībās parasti ir pieticīgāki: «Musulmaņi - sunnīti no labas ģimenes - meklē līgavaini savai meitai zobārstei. Izskatīga, 24 gadi, piecas pēdas un vienu collu gara. Priekšroka inženieriem vai ārstiem, ne vecākiem par 29 gadiem.»
Deccan Chronicle lasa izglītotākie iedzīvotāji, tie, kuri Indijas apstākļos parasti pieder augstākajiem un bagātākajiem sabiedrības slāņiem. Ja jau pat šo ģimeņu jauniešiem nākamo dzīvesbiedru atrod vecāki, tad kāds gan brīnums, ka lauku Indijā joprojām, lai arī aizliegtas, atgadās tā saucamās bērnu laulības, kad ģimenes vienojas salaulāt savus mazgadīgos bērnus. Jāatceras, ka islāma pasaulē un Indijā (gan musulmaņu, gan hinduistu Indijā) daudziem vīriešiem tādi jēdzieni kā mīlestība, laulība un sekss joprojām ir nodalīti. Mīlestība ir sapnis, kas gan piedzīvots, bet dzīvē reti kad piepildāms. Vecāku organizētā laulība visupirms ir pienākums pret sievu un bērniem. Nu, bet sekss pirms vai ārpus laulības - tā vienkārši ir izmantojama izdevība.
Saulrieta laikā, kad musulmaņu apdzīvotajā Haidarābādas rajonā Šarminārā atskan aicinājums uz vakara lūgšanu un vīrieši nozūd mošejās, mātes izved pastaigā savas neprecētās meitas. Ielas piepilda melni, pingvīniem līdzīgi stāvi, kuriem redzamas tikai acis un plaukstas - pārējo ķermeni sedz parandža. Viņas izklaidējas, uzkavēdamās juvelieru salonos, kur pielaiko zelta aproces un un aptausta veikalos izliktos greznos zīdus. Pastaiga ļauj pasapņot par krāšņo tērpu, ko meitene publiski uzvilks reizi mūžā - savā kāzu dienā, lai pēc tam atkal staigātu melnajās drānās.