Vai 80. gados saucāt sevi par padomju cilvēku?
Mēs visi bijām padomju cilvēki, tikai gribējām normālāk dzīvot. Man gan paveicās, jo strādāju daudzos interesantos, radošos darbos.
Līdz ceturtajai klasei dzīvojām Lubezerē. Tur pēc kara bija patiesa nabadzība, jo lielākā iedzīvotāju daļa bija bēgļi no Krievijā un Baltkrievijā nodedzinātajām sādžām. Kautiņi algas dienās bija ierasta lieta. Pie muižas ēkas, kur bija iekārtots sovhoza kantoris, augām dienām dārdēja skaļrunis - parasti krieviski, jo Rīgas Radio visu laiku pieslēdzās Maskavas ziņām. Atmosfēra bija nomācoša, un 50. gadu vidū daudzi lubezerieši - arī mūsu ģimene - pārcēlās uz Līgatni. Pat visdrūmākajos Brežņeva laikos Līgatnes klubā saviesīgos vakaros dziedāja Nevis slinkojot un pūstot. Mācījos Līgatnes vidusskolā, un lielākā daļa mūsu klases iestājās augstskolā. Žurnālistos studēju neklātienē un sāku strādāt papīrfabrikā, kur bija vairāk nekā tūkstoš strādnieku. Astoņpadsmit gadu vecumā mani ievēlēja par komjaunatnes komitejas sekretāru. Biju arī laikraksta Līgatnes Papīrnieks redaktors. Pēc armijas nokļuvu darbā Latvijas Radio, kur piecus gadus biju Lauksaimniecības nodaļas vadītājs. Tradīcija gan tajos gados prasīja, lai nodaļas vadītājs būtu ar sirmu galvu.
Tas bija 1985. gads, kad sākās jaunas vēsmas Padomju Savienības politikā?
Mēs Latvijā šīs vēsmas reāli sajutām 1986. gada 15. un 16. septembrī, kad Jūrmalā notika Čatokvas konference. Pēc konferences radās jautājums, ko darīt ar skaņu ierakstiem, jo radio bija vajadzīgas lentes darbam, bet unikālos ierakstus bija žēl tā vienkārši izdzēst. Tolaik atkal strādāju LKP CK Anatolija Gorbunova un Imanta Daudiša komandā. Man radās ideja konferences materiālus apkopot grāmatā. Viss jau bija sagatavots izdošanai, bet pret to kategoriski iebilda Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis. Pamatojums - ASV vēstnieks Džons Metloks bija pateicis, ka Amerika atzīst Baltijas valstu okupācijas faktu. Kad atbrauca kārtējie augstie viesi no Maskavas, es izmetu domu - redz', mūsējie tagad brauks atbildes vizītē uz Čatokvu Amerikā un būtu labi tur aizvest grāmatu Jūrmalas dialogi, kas tagad stāv manā seifā, jo to neļauj izdot. Tad nu Maskavas lielajā centrālkomitejā jautājumu palaida pa hierarhijas kāpnēm, un tur no pašas augšas mūsu pašai augšai deva rīkojumu grāmatu drukāt. Sanāca skandāls! Izdeva gan, bet ir tāda neparasta lieta - visi teksti nodrukāti pilnībā, izņemot minēto Metloka vienu teikumu. 1987. gada 21. augustā grāmata klajā nāca 40 tūkstošos eksemplāru un kļuva ārkārtīgi populāra. Bet attiecības ar LKP CK pirmo sekretāru Borisu Pugo bija sabojātas, un es vairs savā amatā nederēju. Mani aizsūtīja par galveno redaktoru uz Padomju Jaunatni.
Vai tas nebija kritiens karjerā?
Pēc nomenklatūras jā, tā sanāca, bet man bija svarīgi, ka tieku avīzē, jo man tas ļoti patika. Līdz ar to no partijas nomenklatūras nonācu komjaunatnes nomenklatūrā, un vēlāk jau tieši komjaunieši bija tie, kas aizstāvēja neformāļu aktivitātes un arī Padomju Jaunatni.
Kādi bija nozīmīgākie notikumi, kas veda pretī Latvijas Tautas frontes dibināšanas idejai?
Portālā www.barikadopedija.lv viss hronoloģiski ir salikts «pa plauktiņiem». 1986. gada septembrī notika jau pieminētā Jūrmalas konference. Pēc mēneša, 1986. gada 17. oktobrī, Literatūrā un Mākslā publicēja Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu Par Daugavas likteni domājot, kas stipri saviļņoja Latvijas sabiedrību. 1987. gada 28. aprīlī Imanta Ziedoņa vadībā nodibinājās Kultūras fonds. 1987. gada 7. jūnijā Jaunatnes preses svētkos atdzima Dzegužkalns, bet 14. jūnijā Rīgas pilsētas izpildkomiteja ar riteņbraucēju sacensībām pie Brīvības pieminekļa centās izjaukt grupas Helsinku-86 ziedu nolikšanas akciju. 23. augustā bija lieli ļaužu pūļi un cilvēku sišana pie Brīvības pieminekļa. Presei tika uzdots drukāt nosodošus rakstiņus. Tā paša gada 18. novembrī Baltijas kara apgabala pavēlniecība draudēja pielietot bruņotu spēku, ja cilvēki paklausīs Amerikas Balss un Brīvās Eiropas aicinājumam iet pie Brīvības pieminekļa. Padomju karavīru apjoztais kvartāls varbūt nebija labākais risinājums, bet asinsizliešanu novērsa.
1987. gada 21. novembrī notika Padomju Jaunatnes un televīzijas organizētā akcija par Gaismas pils celtniecības nepieciešamību. Žurnāliste Inta Lehmusa bija izdomājusi plānu, ka iniciatīva nāk no bibliotēkas komjauniešiem. Toreiz bija tāds uzstādījums, ka Padomju Jaunatnei nebija vēlams rakstīt pat tā saucamo lielo politiku. Pirms tam par bibliotēkā pūstošajām grāmatām tā nīkulīgi šad un tad jau bija rakstīts, bet nu Padomju Jaunatne uztaisīja vērienīgu diskusiju, kurā iesaistījās divi jaunekļi no televīzijas (Stopkadrs un Risinājumu meklējot) - Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis. Sestdienas rītā Valsts bibliotēkas problēmas tika izgaismotas Padomju Jaunatnē 220 tūkstošu eksemplāru tirāžā, bet vakarā emocijas lielos viļņos uzkūla televīzijas raidījums. Pēc dažām dienām mūs ar Intu Lehmusu uzaicināja uz Rīgas izpildkomiteju, lai piedalītos raidījuma Risinājumu meklējot ierakstā. Toreizējais Rīgas galva Alfrēds Rubiks mūs pamatīgi norāja par to, ka esam noorganizējuši pretpadomju akciju, sašutis bija arī kultūras ministrs Jāzeps Barkāns. Televīzija to visu safilmēja, bet Inkēns ar Rubeni pierunāja gan televīzijas šefu Jāni Leju, gan vadošos Centrālkomitejas biedrus parādīt visu tā notikuma ierakstu ēterā. Nekas tāds Padomju Latvijā nebija bijis, jo pat ziņu raidījumi tika ierakstīti un glancēti.
1988. gada janvārī bija divi lieli notikumi - Latvijas PSR Ministru Padome pieņēma lēmumu par Gaismas pils būvniecību - piešķīra zemes gabalu un naudu. Un pēc pāris dienām piedzima slavenais TV raidījums Labvakar.
Visi sāka runāt aizvien atklātāk.
Cilvēkus knapi varēja noturēt rāmjos. Situācija Padomju Savienībā kļuva sprādzienbīstama. Jau 1988. gada sākumā sanāca kopā radošie cilvēki un sāka domāt par to, ko darīt 25. martā, kad tauta noteikti gribēs iet pie Brīvības pieminekļa. Pats svarīgākais bija izvairīties no asinsizliešanas. Man liekas, ka Jānim Peteram, Anatolijam Gorbunovam un Imantam Daudišam radās ideja - cilvēku masas jādabū prom no pilsētas centra un optimālākais variants būtu - nolikt ziedus pie Mātes Latvijas Brāļu kapos. Visiem bija skaidrs, ka tas jāizziņo Padomju Jaunatnē, jo partijas avīze Cīņa to nevarēja darīt. Šo ideju ietvēru 12. martā publicētajā intervijā ar rakstnieku Andreju Dripi.
Un pati ziedu nolikšana? Latvijā visi Tautas frontes rīkotie pasākumi noritēja ļoti superdisciplinēti.
Cilvēku daudzums bija milzīgs! Aicināju talkā savas redakcijas cilvēkus, bet lielākā daļa baidījās un atrada iemeslu neiet. Bet man bija jāuzņemas atbildība par to, lai viss noritētu mierīgi un kārtīgi. Komjaunatnes Centrālkomiteja sarunāja Rīgas radiotranslācijas autobusu, kas bija apkārts ar skaļruņiem. Es sēdēju tur iekšā un runāju, koordinēju cilvēku kolonnu. No partijas Centrālkomitejas oficiālā pārstāve ziedu nolikšanā bija vēlākā kultūras ministra vietniece Nellija Janaus.
Bet Tautas frontes jau vēl tad nebija. Arī milzīgajā mītiņā 14. jūnijā pie Politiskās izglītības nama (tagad Kongresu nams), ko formāli organizēja Vides aizsardzības klubs, bet pasākuma vadība un visa atbildība bija jāuzņemas man. Bija jau izskanējis vēsturiskais Radošo savienību plēnums. 14. jūnijs bija tā reize, kad cauri Rīgai tika nests sarkanbaltsarkanais karogs un Komunāru parkā dziedāta himna Dievs, svētī Latviju!.
Jāpiemin arī delegātu izvirzīšana PSKP XIX konferencei, kurai bija izšķiroša nozīme nākotnes kursa nospraušanā. Un labi sagadījās, ka Padomju Jaunatnes virzītais delegāts Dainis Īvāns devās uz Maskavu.
Pirmie raksti par latviešu valodu kā valsts valodu un sarkanbaltsarkano karogu parādījās tieši Padomju Jaunatnē.
Šīs akcijas bija ļoti sekmīgas un rezultatīvas. Jau septembra beigās, vēl pirms LTF nodibināšanas, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma šos izšķirošos lēmumus. Liela rezonanse bija diskusijām pret migrāciju un metro.
Padomju Jaunatnei tālaika notikumos bija nenovērtējama loma. Kā attīstījās ideja par Latvijas Tautas fronti?
Barikadopēdijā viss detalizēti atspoguļots. Pati ideja nāca no Igaunijas, un to popularizēja Viktors Avotiņš. Jūnija beigās Latvijas PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izveidoja darba grupu, kurā darbojās Valentīna Klibiķe, Māris Baidekalns, Andrejs Cīrulis, Iļja Gerčikovs un Jānis Stradiņš. Grupai bija jāveic sabiedriskās domas izpēte un jāizstrādā ieteikumi, kā atbalstīt jaunu patriotisku kustību pārbūves veicināšanai. 11. jūlijā notika pirmā Latvijas TV tiešraide - televīzijas diskusiju klubs no Āgenskalna studijas, kura laikā tika apspriesta ideja par Tautas demokrātisko fronti. Pirmais nepārprotamais aicinājums veidot Latvijas Tautas fronti Padomju Jaunatnē tika publicēts 19. jūlijā, un tad jau maisam gals bija vaļā. Tad tikai sākās notikumu lavīnas!