Tas bija pilnībā prognozējams. To rādīja visas sabiedriskās domas aptaujas un vēl daudzi indikatori - kā sabiedrība vērtē parlamenta darbu, kā vērtē politiķus un valsts varu kopumā. Līdzdalība bija - ja ne ļoti maza, tad katrā gadījumā maza. 44% piedalījušos nav ļoti maz, jo uz referendumu varēja atnākt arī 25% vai pat 15%, bet tas nav daudz. Ņemot vērā, ka šis referendums pēc sava nozīmīguma ir pielīdzināms vēlēšanām un cilvēki atlaida Saeimu, par kuru paši pirms nepilna gada bija nobalsojuši, tad dalība tajā ir vērtējama kā izteikti zema. Tas nebija referendums par kādu šauri specifisku likumprojektu. Tas bija referendums par politiskās varas maiņu valstī. Demokrātiskā valstī vēlēšanas ir pats nozīmīgākais notikums. Ja šo referendumu pielīdzinām vēlēšanām, bet redzam, ka tajā piedalās mazāk nekā puse balsstiesīgo, tad tas kaut ko pasaka par mūsu kopējo kolektīvo pilsoniskās apziņas līmeni.
Turklāt šāds referendums notika pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē. Vai arī tas atstāja iespaidu uz aktivitāti?
Protams, šis referendums bija valstiski nozīmīgs, neordinārs notikums, kurš tā vai citādi, bet ietekmēs pilnīgi visu mūsu dzīvi. Nevarētu tā būt, ka Latvijā dzīvo kādi cilvēki, uz kuru dzīvi šis notikums neatstās nekādu iespaidu. Cēloņu un seku ķēdē šis referendums izsauc būtiskus nākamos notikumus.
Vai tie, kas balsoja par Saeimas atlaišanu, vienlaikus ir Valda Zatlera atbalstītāji?
Es tā neņemtos apgalvot. Domāju, ka mēs absolūti nedrīkstam vilkt šādas paralēles. Ja skatāmies kopumā, kā iedzīvotāji ir vērtējuši parlamenta darbību, un mēs savās aptaujās jau gadiem ilgi katru mēnesi iekļaujam uzticības līmeni parlamentam, tad jāsaka, ka tas jau ilgstoši atrodas kritiski zemā līmenī. Citiem vārdiem - jau tad, kad Valdis Zatlers nemaz nebija prezidents, uzticības līmenis parlamentam patiesībā bija kritisks. Ja Vaira Vīķe-Freiberga būtu ierosinājusi parlamenta atlaišanu, arī tas tiktu atlaists ar visai augstu varbūtību. Nepārprotami saistīt parlamenta atlaišanu ar atbalstu Valdim Zatleram būtu ļoti liels pārspīlējums.
Par ko cilvēki referendumā balsoja?
Saistība ar šo tēmu, cik saprotu, būs daudz dažādu spekulāciju. Būs visādas versijas. Tomēr, aptauju datus vērojot, šķiet, ka referendumā runa pat nav bijusi par uzticēšanos konkrētajam parlamentam, konkrētajiem simt cilvēkiem vai varbūt kaut kādai mazākai cilvēku grupai. Runa ir par to, ka cilvēki nav apmierināti ar to, kā funkcionē Latvijas politiskā sistēma, mūsu parlamentārā demokrātija. Cilvēki kopumā nav apmierināti ar lietu gaitu Latvijā. Šis referendums ir krietni plašāks protests. Tas ir protests pret sistēmu, nevis pret konkrēto parlamentu. Tas ir balsojums pret parlamentāro demokrātiju, kāda tā šobrīd ir Latvijā. Tas, protams, ir vispārinājums. Neņemos apgalvot, ka katrs konkrēti ir gājis ar šādu domu uz referendumu. Protams, ka ne. Lielākā daļa varbūt pat skaidri nebija noskaidrojuši, kas viņiem īsti nepatīk. Taču aptauju dati liecina, ka šī nepatika nav radusies ne vienā dienā, ne vienā mēnesī un pat ne vienā gadā. Mēs redzam, kā gadu no gada ir augusi neuzticība, kā lielā neuzticības līkne ir sasniegusi tik zemus līmeņus, ka tai ir grūti krist zemāk. No mana skatpunkta - tas neizbēgami kādu dienu novestu pie tāda notikuma, kuru iniciēja Zatlera kungs. Jautājums nebija: vai kādreiz tiks atlaista Saeima, jautājums bija: kad un kā tiks atlaista Saeima.
Zatlera kungs iniciēja Saeimas atlaišanu, lai primāri ierobežotu oligarhu varu Latvijā. Vai varam teikt, ka tauta referendumā balsoja pret oligarhiem?
Neapšaubāmi, ja mēs tagad taisītu aptauju un piedāvātu cilvēkiem atbilžu variantus, daudzi teiktu, ka ir balsojuši pret oligarhiem, ņemot vērā, ka pēdējo mēnešu laikā, kopš Zatlers iniciēja Saeimas atlaišanu, oligarhu tēma ir tikusi ļoti aktīvi locīta medijos. Tā, protams, arī nav jauna tēma, tā ir bijusi darba kārtībā ne vienreiz vien. Tāpēc man nav ne mazāko šaubu, ka vismaz daļa sabiedrības piekristu apgalvojumam, ka oligarhu problēma ir jārisina. Tomēr būtu milzīgs pārspīlējums teikt, ka 94% no tiem, kuri piedalījās referendumā, gāja balsot pret oligarhiem. Tā būtu pārāk liela primitivizācija.
Vai Latvijā ir nobriedusi sistēmas maiņa?
Jā, te ir paradokss. Runājot ar valsts un tiesību jomas autoritātēm, tiešām rodas iespaids, ka mūsu Satversme teorētiski ir ļoti laba, ka mūsu Satversmes tēvi ir radījuši ļoti labu dokumentu, kurā ir atrisinātas un novērstas daudzas problēmas, kas ir attīstīto valstu konstitūcijās. Taču tas, ko mēs redzam praksē, ir kas cits. Mēs redzam, ka praksē šis teorētiski labais dokuments labi nestrādā. No tā neizriet, ka Satversme pati par sevi ir slikta, iespējams, tā ir pārāk laba priekš tādiem cilvēkiem, kādi esam mēs. Iespējams, mūsu Satversme kādā citā pasaules vietā strādātu ļoti labi. Ir maldīgi uzskatīt, ka ir iespējams radīt tādu konstitūciju, kas būtu ideāli piemērota visiem un derīga jebkam. Nācijas ir atšķirīgas, un cilvēki ir atšķirīgi. Mēs neesam tādi kā dāņi, franči, zviedri vai briti. Mums ir vajadzīga Satversme, kas atbilstu mūsu vajadzībām.
Varbūt cilvēki novērtēja nevis abstraktu sistēmu, bet konkrētu politiku, kas tiek realizēta nevis 94%, bet 6% cilvēku interesēs.
Taisnība. Bet kā tas sanāk, ka mēs ne vienreiz vien atkal un atkal ievēlam šādus cilvēkus? Var pieņemt, ka vienās vēlēšanās kauliņi ne tā izkrīt. Taču, cik reižu atjaunotajā Latvijā mēs esam metuši kauliņus, un kā tā var gadīties, ka vienmēr izkrīt rezultāts, kuru negaidām?