Taču lielākajā daļā pasaules šie draudi pēdējos gados kļuvuši par realitāti, ar kuru jārēķinās, pat izejot ikdienas gaitās uz ielas. Pagājušajā gadā teroristu uzbrukumos cilvēki gājuši bojā 60 pasaules valstīs. Pētījumu analizējošie eksperti ir vienisprātis, ka pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV sāktais globālais karš pret terorismu nav mazinājis tā draudus - par spīti triljoniem dolāru, kas iztērēti militārās kampaņās Irākā, Afganistānā un citur.
Islāmisti un Āzija
Austrālijā bāzētais Ekonomikas un miera institūts (Institute for Economics and Peace) jaunākajā pētījumā secinājis, ka gada laikā terora aktos bojāgājušo skaits pasaulē pieaudzis par 61% - no 11 133 cilvēkiem 2012. gadā līdz 17 958 cilvēkiem 2013. gadā. Turklāt 80% no pasaulē terora aktos bojāgājušajiem zaudējuši dzīvību vien piecās valstīs - Irākā, Afganistānā, Pakistānā, Nigērijā un Sīrijā.
2013. gadā pasaulē uzskaitīti 9814 terora akti, kas ir par 44% vairāk nekā gadu pirms tam.
Irāka ir valsts, kuru visvairāk ietekmē terorisms, - tur gada laikā teroristu uzbrukumos bojāgājušo skaits pieaudzis par 164%, sasniedzot 6362. Starp valstīm, kuras visvairāk apdraud teroristi, ir arī Angola, Bangladeša, Burundi, Centrālāfrikas Republika, Kotdivuāra, Etiopija, Irāna, Izraēla, Mali, Meksika, Mjanma, Šrilanka, Uganda.
Uzbrukumu analīze parāda nepārprotamu tendenci - lielāko daļu terorisma aktivitāšu veic radikālie islāmistu grupējumi. Ap 66% bojāgājušo ir Islāma valsts, Boko Haram, Al Qaeda un Taliban uzbrukumu rezultāts.
Deutsche Welle komentētājs Greiems Lūkass atzīmē, ka šo kustību mērķis ir ar reliģiski motivētu vardarbību uzspiest savu islāma un tā likumu interpretāciju pret vairākuma iedzīvotāju gribu: «Šīs kustības savā būtībā ir totalitāras. Tas rada skaidru dilemmu: sarunas ar tām ne pie kā nenovedīs, jo pragmatiskiem risinājumiem nav vietas, sastopoties ar islāmistu ideoloģiju. Tajā pašā laikā, visticamāk, efektīvas nebūs arī militārās akcijas pret tām. Labākais variants ir mēģināt šādas kustības ierobežot, nevis iznīcināt.»
Diemžēl valstīs, kurās terorisma draudi ir vislielākie, valdība uz tiem parasti atbild, izmantojot militāros vai paramilitāros spēkus. Taču asimetriskā militārā konflikta gadījumā teroristi uz valdības militāro kampaņu var atļauties atbildēt ar dažiem augstu publicitāti gūstošiem terora aktiem, pašiem neiesaistoties aktīvā karadarbībā.
Nākotne drūma
G. Lūkass arī piebilst, ka 2015. gadā teroristu grupējumu aktivitātes pieaugs vēl vairāk, jo islāmistu grupējumiem tieši ar iebiedēšanu un nogalināšanu izdodas panākt lielāku rezonansi un popularitāti. Visticamāk, lielākā daļa nogalināto joprojām būs musulmaņi, jo sunnītu ekstrēmisti nogalina šiītus, savukārt šiīti atriebjoties nogalina sunnītus.
Daļēji viņa atziņām piekrīt The Christian Science Monitor žurnālists Hovards Lafranči, kurš konstatē, ka ar militāriem līdzekļiem vien terorismu uzvarēt nav iespējams: «Desmitgadēm ilga pieredze cīņā pret teroristu grupējumiem pierāda, ka visefektīvākā ir kombinācija starp vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu valdības aktivitātēs, vienlaikus ar politisko procesu atbildot uz viņu akūtākajām vajadzībām.»
Latvijai šā pētījuma kontekstā gan derētu ieklausīties Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites teiktajā intervijā nacionālajam radio, ko citē LETA: «Šodien mēs zinām, ka Ukraina cīnās par mieru Eiropā par mums visiem. Ja teroristiska valsts, kas piedalās neslēptas agresijas īstenošanā pret savu kaimiņvalsti, netiks apturēta, tad agresija Eiropā izpletīsies vēl tālāk.»